Trīs Austrumu gudrie

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bartolomē Estebana Muriljo glezna, kurā redzami Trīs Austrumu gudrie, kuri viesojas pie jaundzimušā Jēzus Kristus

Trīs Austrumu gudrie, arī Trīs ķēniņi, kristietībā ir trīs svešinieki, kuri nāca apraudzīt jaundzimušo Jēzu Kristu. Šie trīs svešinieki bija Melhiors, Kaspars un Baltazars. Viņi esot sekojuši zvaigznei, lai atrastu vietu, kur dzimis Jēzus Kristus. Šis notikums aprakstīts Mateja evaņģēlijā 2. nodaļā (evaņģēlijā gudro skaits un vārdi netiek minēti). Pēc kristiešu tradīcijas Austrumu gudrie viesojušies pie Jēzus Kristus Zvaigznes dienā. Trīs Austrumu gudro piemiņas diena ir 24. jūlijs, tiek saukta par Kunga Epifāniju jeb Triju ķēniņu dienu.[1]

Marko Polo par austrumu gudrajiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu gudrie vēro zvaigznes parādīšanos. (ap 1412. gadu)
Trīs ķēniņi ceļā uz Bētlemi. (1375. gads)

Marko Polo savā austrumu zemju aprakstā pirmās grāmatas 31. un 32. nodaļā piemin trīs Austrumu gudros:

Persija ir liela valsts, bet sendienās tā bija vēl lielāka un spēcīgāka, taču pašlaik tatāri to ir izpostījuši un izlaupījuši. Šeit ir pilsēta Sava, no kuras trīs austrumu magi izgāja pielūgt Jēzu Kristu. Šeit viņi ir apglabāti trīs lielās un krāšņās kapenēs. Virs katra kapa ir kvadrātveida celtne, un visi trīs ir vienādi un labi sakopti. Magu pīšļi ir pilnībā saglabājušies, ar matiem un bārdām. Vienu magu sauca par Beltazaru (Baltazars), otru par Kasparu, trešo par Melhioru.

Marko jautāja daudziem pilsētas iedzīvotājiem, kas bija šie magi. Neviens neko nezināja, bet tikai stāstīja viņam, ka tie bija ķēniņi un apglabāti šeit kopš seniem laikiem.

Taču lūk, tomēr kaut ko uzzināja: uz priekšu, trīs dienu gājumā, ir Kala Ataperistanas cietoksnis, bet franciski "uguns pielūdzēju cietoksnis". Un tā ir taisnība, tās vietas iedzīvotāji pielūdz uguni, un lūk kādēļ viņi godina uguni: sendienās, stāsta, trīs vietējie ķēniņi gāja pielūgt jaundzimušo Pravieti un nesa viņam trīs dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Viņi gribēja uzzināt, kas ir šis pravietis: Dievs, zemes ķēniņš vai ārsts. Ja viņš pieņems zeltu, tie runāja, tad zemes ķēniņš, ja vīraku, tad Dievs, bet ja mirres, tad ārsts.

Atnāca viņi uz to vietu, kur dzima bērniņš, un gāja apskatīt viņu pats jaunākais mags un redz, ka bērniņš ir līdzīgs viņam gan izskatā, gan arī pēc vecuma. Viņš iznāca no turienes un brīnījās. Pēc viņa gāja otrais un ieraudzīja to pašu: bērns gan pēc gadiem, gan pēc izskata ir tāds pats kā viņš. Un viņš izgāja brīnīdamies. Tad gāja trešais, pats vecākais, un viņam parādījās tas pats, kas iepriekšējiem. Izgāja viņš un ļoti aizdomājās.

Sagāja visi trīs kopā un izstāstīja cits citam, ko redzējuši, nobrīnījās, un izlēma iet visi trīs kopā. Iegāja viņi kopā un ieraudzīja mazuli tādu, kāds viņš īstenībā bija, bet bija viņam ne vairāk par trīspadsmit dienām. Pielūdza viņu un pienesa tam zeltu, vīraku un mirres. Bērniņš pieņēma visas trīs dāvanas, bet viņiem iedeva aizvērtu kastīti. Un jāja trīs ķēniņi atpakaļ uz savu zemi.

Nojāja viņi dažas dienas un sagribējās tiem apskatīties, ko viņiem bērniņš ir iedevis. Atvēra viņi kastīti un redzēja, ka tur ir akmens. Brīnījās viņi, ko tas varētu nozīmēt. Bet bērniņš iedeva viņiem akmeni par zīmi tam, lai viņu ticība, ko viņi ieguva, būtu cieta, kā akmens. Kad ieraudzīja trīs ķēniņi, ka bērniņš ir pieņēmis visas dāvanas, tad tie pateica, ka viņš ir Dievs, zemes ķēniņš un ārsts. Bet bērniņš zināja, ka viņi visi trīs ir vienā ticībā, un iedeva viņiem akmeni par zīmi tam, lai tie būtu stipri un pastāvīgi savā ticībā.

Trīs ķēniņi ņēma akmeni un iemeta to akā, nesaprotot, kādēļ viņš to bija devis. Un, tiklīdz viņi iemeta akmeni akā, no debesīm nonāca liels uguns tieši akā, tajā vietā, kur bija iemests akmens. Ieraudzīja ķēniņi šo brīnumu un brīnījās. Viņiem kļuva žēl, ka tie bija metuši šo akmeni, jo bija tajā liela un dziļa jēga.

Tad viņi ņēma to uguni un veda uz savu zemi, novietodami to bagātā un krāšņā templī. Uztur to pastāvīgi un pielūdz kā Dievu. Šajā ugunī viņi veic dedzināmos upurus. Ja gadās, ka uguns izdziest, iet viņi pie tiem, kas glabā šo uguni un arī to pielūdz. Pie viņiem baznīcās lūdz uguni un aizdedzina savu uguni tikai no tā uguns, par kuru es jums jau stāstīju. Reizēm, lai atrastu tādu uguni, staigā desmit dienu attālumā. Tādā veidā vietējie ļaudis pielūdz uguni. Daudzi cilvēki stāstīja Marko Polo gan par to, gan par cietoksni, un visa tā ir taisnība. Viens no trijiem magiem, paturpinot, bija no Savas, otrs no Avas, bet trešais no tā cietokšņa, kur pielūdz uguni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Kunga Epifānija jeb Triju ķēniņu diena». Romas Katoļu baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze. Skatīts: 2020. gada 14. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]