Tradicionālā kultūra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Tradicionālā kultūra ir kultūra, kas balstīta uz tradīcijām atšķirībā, piemēram, no industriālā laikmeta (kas balstīts uz ražošanu un patērēšanu) kultūras formām - modernisma, postmodernisma.

Tradicionālā kultūra Latvijā ir veidojusies agrārajā (zemkopja, amatnieka, zvejnieka, lopkopja) saimniecībā līdz industriālās saimniekošanas sākumiem un rūpniecības laikmetam. Tā ietver dabas vērojumus laika apstākļu paredzēšanai, auglības rituālu izpildi dažādos svētkos un ikdienā, kā arī sociālās struktūras nodrošināšanas izdarības — iniciācijas rituālus, vēstītājfolkloras pārmantošanu, izklaides un darba principus. Sākoties industriālajam laikmetam (būtībā pēc dzimtbūšanas atcelšanas - 1818. gadā Kurzemē, 1819. gadā Vidzemē un 1861. gadā Latgalē), daudzi no šiem elementiem ir zaudējuši savu nozīmi, taču ilgi saglabājas tautas atmiņā. Tie tiek nodoti tālāk no paaudzes paaudzē un piedalās arī industriālās sabiedrības kultūras tapšanā.

Folklorisma kontekstā par tradicionālo kultūru bieži vien sauc arī tradicionālās kultūras elementu interpretācijas pasākumu kopumu.

„Tradicionālā kultūra - kultūras prakses, kuras kāda sociāla grupa uzskata par nepieciešamām pārmantot no pagātnes, nododot tās no paaudzes uz paaudzi (pat, ja tās ir salīdzinoši nesen radušās) un kurām šī grupa piešķir noteiktu statusu.„

(Citāts no UNESCO starpvaldību ekspertu sanāksmes izveidotas terminu vārdnīcas. www.km.gov.lv/UI/imagebinary.asp?imageid=2576}