Ungārijas un Polijas personālūnija
.png)
Ungārijas un Polijas personālūnija tika izveidota divas reizes. Pirmo reizi Ungārijas karaļa Lajoša I laikā 1370. gadā un otro reizi Polijas karaļa Vladislava III valdīšanas laikā 1440. gadā.
Pirmā personālūnija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēdējais Pjastu dinastijas karalis Kazimirs III Lielais par savu mantinieku iecēla savu radinieku, Ungārijas karali Lajošu I. Poļu augstmaņi pret šo izvēli neprotestēja, paredzot, ka Lajošs Polijas iekšlietās neiejauksies. Uz Poliju kā reģenti Lajošs I nosūtīja savu māti Elizabeti, karaļa Kazimira III māsu. Savas valdīšanas laikā Lajošs I Poliju apmeklēja trīs reizes, kopumā valstī nepavadot ilgāk par dažiem mēnešiem. Ungāru klātbūtne poļu vidū bija ļoti nepopulāra, un 1376. gadā ap 160 ungāru augstmaņi tika nogalināti galvaspilsētā Krakovā. Tas noveda pie reģentes Elizabetes atgriešanās Ungārijā un jauna reģenta iecelšanu. Personālūnija beidz pastāvēt 1382. gadā līdz ar Lajoša I nāvi, kad viņa dinastijas jaunās mantinieces (Marija I Anžū (dz. 1371.) un Jadviga (dz.1373.)) nepiekrita poļu šļahtas prasībām. Polijā troņa mantošanas krīze tika atrisināta ar 1385. gada Krēvas ūniju, kad Lajoša meita Jadviga 1384. gada 15. oktobrī tika kronēta par Polijas karali (tituls tikai vīriešu dzimtē) un pēc sarežģītām sarunām apprecējās ar Lietuvas dižkunigaiti Jagailu.
Otrā personālūnija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lajoša dinastijas mantinieces nomira, neatstājot vīriešu kārtas pēctečus Ungārijas Karalistē, kuru aizvien vairāk apdraudēja Osmaņu turku iekarojumi Balkānos. 1440. gadā Polijas karalis Vladislavs III tika ievēlēts par Ungārijas karali. Šo ievēlēšanu apstrīdēja cita troņa kandidāte, Luksemburgas Elizabete. Sākās karš, kas beidzās 1442. gadā līdz ar Elizabetes nāvi. Vladislavs III krita kaujā pret turkiem 1444. gadā un ūnija beidzās.