Vēja parks
Vēja parks ir vēja turbīnu grupa, kas atrodas tajā pašā vietā, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Vēja parku izmēri atšķiras no dažām turbīnām līdz vairākiem simtiem vēja turbīnu, kas aptver plašu teritoriju. Vēja parki var atrasties gan sauszemē, gan atklātā jūrā.
Lielākie no piekrastes (atkrastes) vēja parkiem atrodas Ķīnā, Indijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaulē lielākā vēja parka Gansu vēja parka jauda 2012. gadā pārsniedza 6000 MW,[1] bet no 2020. gada decembra to pārspēja 1218 MW Hornsea Wind Park Apvienotajā Karalistē, kas ir lielākais jūras vēja parks pasaulē.[2] Vēja turbīnu jauda turpina palielināties, kā rezultātā modernam parkam ir nepieciešams mazāk turbīnu tai pašai kopējai jaudai.
Tā kā vēja parkiem nav nepieciešama degviela, tiem ir mazāka ietekme uz vidi nekā daudziem citiem enerģijas ražošanas veidiem, un tos bieži sauc par labu zaļās enerģijas avotu. Tomēr vēja parki ir kritizēti par to vizuālo ietekmi un ietekmi uz ainavu, kā arī tie ir drauds putniem un sikspārņiem. Parasti vēja parki aizņem lielākas platības nekā citu veidu spēkstacijas, un tos ir jābūvē lauku apvidos, kas var izraisīt "lauku industrializāciju", dzīvotņu zudumu un tūrisma kritumu.
Daži kritiķi apgalvo, ka vēja parkiem ir negatīva ietekme uz cilvēku veselību, taču lielākā daļa pētnieku uzskata, ka šie apgalvojumi ir aplami un pieskaitāmi pseidozinātnei (skatīt vēja turbīnas sindromu).[nepieciešama atsauce]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Pirmie mēģinājumi izmantot vēja enerģiju elektroenerģijas ražošanai aizsākās 19. gadsimta beigās. Par vienu no pirmajiem funkcionējošajiem vēja ģeneratoriem tiek uzskatīta skandināvu izcelsmes izgudrotāja Pāla la Kūra (Poul la Cour) 1891. gadā Dānijā uzbūvētā 22,8 kW instalācija.
20. gadsimta pirmajā pusē vēja ģeneratori tika izmantoti galvenokārt attālos reģionos bez piekļuves centralizētajam elektrotīklam. Šādi risinājumi bija īpaši izplatīti lauku un izolētās teritorijās, kur elektroapgādes izbūve bija tehniski sarežģīta vai ekonomiski neizdevīga.
Par pirmo vēja parku mūsdienu izpratnē tiek uzskatīts 1980. gadā Kalifornijā (ASV) uzstādītais vēja ģeneratoru komplekss, kurā darbojās vairākas iekārtas vienotā sistēmā. Šāda modeļa attīstība kļuva iespējama, pateicoties tehnoloģiskajam progresam, pieaugošai interesei par atjaunojamiem energoresursiem un valsts atbalsta programmām.
1990. un 2000. gados vēja parku būvniecība strauji attīstījās Eiropā, īpaši Dānijā, Vācijā un Spānijā, kā arī citviet pasaulē. Šajā laikā parādījās arī pirmie jūras vēja parki, kas izmanto vēja potenciālu piekrastes ūdeņos. Pirmo šāda veida parku — Vindbiju (Vindeby) Dānijā — atklāja 1991. gadā. Plašāka interese par vēja enerģijas potenciālu Latvijā sāka veidoties tikai 20. gadsimta beigās, līdz ar neatkarības atjaunošanu un pieaugošo interesi par atjaunojamajiem energoresursiem.
Mūsdienās vēja parki ir nozīmīga daļa no daudzām valstu enerģētikas sistēmām. Tie tiek būvēti gan uz sauszemes (onshore), gan jūrā (offshore), un to tehnoloģijas turpina attīstīties, piedāvājot arvien lielāku jaudu, augstāku efektivitāti un samazinātas izmaksas.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Watts, Jonathan & Huang, Cecily. Winds Of Change Blow Through China As Spending On Renewable Energy Soars, The Guardian, 19 March 2012, revised on 20 March 2012. Retrieved 4 January 2012.
- ↑ «World's largest offshore wind farm fully up and running». offshorewind.biz. 2020. gada 30. janvāris. Skatīts: 2020. gada 27. decembris.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vēja parks.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)