Veneras dzimšana (Bugro)
Veneras dzimšana | |
---|---|
La Naissance de Vénus | |
Mākslinieks | Viljams Adolfs Bugro |
Gads | 1879 |
Medijs | eļļas krāsa, audekls |
Kustība | akadēmiskā māksla |
Temats | Venus Anadyomene |
Izmēri | 300 cm (120 in) × 218 cm (86 in) |
Atrašanās vieta | Luksemburgas muzejs, Nantes mākslas muzejs, Orsē muzejs |
Īpašnieks | French State |
Kolekcija | Orsē muzejs |
Inventāra nr. | RF 253 |
Veneras dzimšana (franču: La Naissance de Vénus) ir viena no 19. gadsimta franču gleznotāja Viljama Adolfa Bugro pazīstamākajām gleznām. Tā attēlo nevis pašu Veneras dzimšanu no jūras putām, bet gan viņas transportēšanu gliemežvākā kā nobriedušu sievieti no jūras uz Pafu Kiprā. Viņas attēlojums līdz ar Milosas Veneru tiek uzskatīts par klasisku grieķu un romiešu sievietes formas un skaistuma ideālo izpausmi.
Tas ir Bugro tour de force — nozīmīgākais viņa darbs. Audekla izmēri ir 3 × 2,18 metri. Temats un kompozīcija atgādina iepriekšējo šī temata attēlojumu Sandro Botičelli izpildījumā — "Veneras dzimšana", kā arī Rafaēla darbu "Galatejas triumfs".
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]"Veneras dzimšana" tika radīta 1879. gada Parīzes Salona izstādei. To apbalvoja ar Grand Prix de Rome balvu[1] un Francijas valsts to iegādājās Luksemburgas muzejam.[2] Glezna šobrīd atrodas Orsē muzeja pastāvīgajā kolekcijā Parīzē.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gleznas centrā gliemenes čaulā[3] stāv kaila Venera, to velk delfīns, viens no viņas simboliem. Noraudzīties Venēras ierašanos ieradušies piecpadsmit eņģeļi, ieskaitot Kupidonu un Psīhi, kā arī vairākas nimfas un kentruri. Vairums tēlu skatās uz viņu, bet divi kentauri pūš gliemežvākos, signalizējot par viņas ierašanos.
Venera tiek uzskatīta par sievišķīgā skaistuma un formas iemiesojumu un šīs iezīmes parādās gleznā.[3] Viņas galva ir sagāzta uz vienu pusi un viņas sejas izteiksme rāda, ka viņa ir mierīga un apmierināta ar savu kailumu. Viņa paceļ rokas,[4] izliecot savus gurnus, augšstilbu un brūnos matus elegantā "S" formas contrapposto, uzsverot sava ķermeņa līnijas.[5]
Veneras modele bija Marija Žeoržīne, Linjes princese. 1861. gadā viņai bija īsas brīvdienas Parīzē kopā ar mīļoto. Abi kopā viņi bija modeļi Bugro gleznās "Psīhes nolaupīšana" un "Flora un Zefīrs". Pie "Veneras dzimšanas" un citām skicēm viņš strādāja vēlāk, izmantojot uzņemtās pāra fotogrāfijas. Daži no Bugro citiem darbiem, kā La Nuit, arī ir gleznoti pēc viņas līdzības. Mariju gleznoja arī Leons Bona un fotografēja Antuāns Samuels Adams-Salomons.
Veneras figūra tika palielināta no Bugro darba Nymphaeum, kas pabeigts gadu iepriekš — 1878. gadā.[5] Nimfa ir nedaudz tievāka un viņas krūtis ir pilnīgākas un apaļākas. Veneras contrapposto ir izteiktāks un viņas mati ir garāki un gaišāki kā nimfai, bet tie izkārtoti gandrīz identiski.
Gleznas augšā pa kreisi mākoņos ir ēna. Tā izskatās pēc mākslinieka silueta ar galvu, pleciem, roku un paceltu dūri, kurā saskatāma ota.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Annette Labedzki. «His Most Famous Painting (The Birth of Venus) - William-Adolphe Bouguereau». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 11. novembrī. Skatīts: 2012. gada 15. oktobris.
- ↑ «Study of the Head of a Woman for "Offering to Eros"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 11. novembrī. Skatīts: 2012. gada 29. jūnijs.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «William Bouguereau. The birth of Venus. La naissance de Venus c1879». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. decembrī. Skatīts: 2012. gada 21. marts.
- ↑ Līdzīgi kā Žana Ogista Dominika Engra darbā Venus Anadyomène.
- ↑ 5,0 5,1 «Venus Anadyomene: The Mythological Symbolism from Antiquity to the 19th Century». Skatīts: 2012. gada 21. marts.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veneras dzimšana.
- Informācijas video par gleznu YouTube