Pāriet uz saturu

Žans Ogists Dominiks Engrs

Vikipēdijas lapa
Žans Ogists Dominiks Engrs
Jean-Auguste-Dominique Ingres
Žana Ogista Dominika Engra pašportrets, 1804. gads
Pilnais vārds Žans Ogists Dominiks Engrs
Dzimis 1780. gada 29. augustā
Montobāna, Dienvidi-Pireneji, Francijas Karaliste (tagad Karogs: Francija Francija)
Miris 1867. gada 14. janvārī (86 gadu vecumā)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francijas Otrā impērija (tagad Karogs: Francija Francija)
Tautība francūzis
Nozares glezniecība, zīmēšana
Mākslas virziens neoklasicisms
Slavenākie darbi
Paraksts
Iespaidojies no Rafaēla un Žaka Luija Davida

Žans Ogists Dominiks Engrs (franču: Jean-Auguste-Dominique Ingres, izrunā: /ʒan‿oɡyst dɔminik ɛ̃ɡʁ/, dzimis 1780. gada 29. augustā, miris 1867. gada 14. janvārī), plašāk zināms vienkārši kā Engrs, ievērojams Francijas gleznotājs un 19. gadsimta Eiropas mākslā viens no nozīmīgākajiem neoklasicisma pārstāvjiem. Viņš bija Žaka Luija Davida skolnieks,[1] un kļuva par spilgtu klasicisma estētikas aizstāvi laikā, kad romantisms kļuva arvien ietekmīgāks. Engrs ir pazīstams ar saviem precīzi konstruētajiem portretiem un ideālizētajiem vēsturiskajiem un mitoloģiskajiem sižetiem, kuros uzsvērta līniju tīrība, simetrija un formas harmonija.[1] Starp viņa nozīmīgākajiem darbiem ir “Homēra apoteoze” (L’Apothéose d’Homère), “Lielā Odaliska” (La Grande Odalisque), “Jupiters un Tētīda” (Jupiter et Thétis) un Madame Moitessier assise. Viņa mākslā redzama spēcīga renesanses meistaru, īpaši Rafaēla, ietekme.[1]

Lai gan Engrs nereti nonāca pretrunā ar sava laikā modernākām mākslas tendencēm, viņa uzsvars uz kontūru un strukturālu līdzsvaru būtiski ietekmēja turpmākos akadēmiskās mākslas virzienus un arī 20. gadsimta formālās mākslas domāšanu. Viņš tiek uzskatīts par franču akadēmiskās glezniecības kanonisko figūru, kurš vienlaikus saglabāja klasiskās mākslas mantojumu un nākamajām mākslinieku paaudzēm noteica stingrus estētiskos principus.

Bērnība un izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žans Ogists Dominiks Engrs dzimis 1780. gada 29. augustā Montobānā, nelielā pilsētā Francijas dienvidos, ar kultūras un mākslas interesēm bagātā ģimenē. Viņa tēvs Žans Marī Žozefs Engrs (1755–1814) bija tēlnieks, mākslinieks un miniatūru gleznotājs, kurš dēlam agri ielika zīmēšanas un mākslas pamatus. Viņa māte bija Ana Mulē. Šī ģimeniskā vide jau agrā bērnībā veicināja Engra ievirzi vizuālajā mākslā. 1791. gadā, 11 gadu vecumā, Engrs sāka mācības Tulūzas mākslas skolā (École des Beaux-Arts de Toulouse), kur viņa skolotāji bija ievērojami franču akadēmiskās glezniecības pārstāvji. Skolas vidē Engrs apguva klasisko zīmēšanas un kompozīcijas tehniku, kas kļuva par viņa turpmākās mākslas stūrakmeni. Jau šajā laikā viņš demonstrēja izcilas spējas uzzīmēt precīzas līnijas un formas, un viņa darbi tika apbalvoti ar vairākām skolēnu balvām.

1797. gadā, 17 gadu vecumā, Engrs devās uz Parīzi, lai turpinātu izglītību pie slavenā neoklasicisma meistara Žaka Luija Davida,[1] kurš bija viens no Franču revolūcijas perioda vadošajiem gleznotājiem. Davida darbnīcā Engrs nostiprināja savas zināšanas par antīkās pasaules pieminekļu ideāliem, vēsturisko sižetu kompozīciju un renesanses mākslas mantojumu.[2] Viņš pārņēma Davida uzsvaru uz skaidru kontūru un intelektuālu kompozīciju, vienlaikus attīstot savu individuālo estētiku, kas 19. gadsimta franču mākslā kļuva par neatņemamu neoklasicisma virziena sastāvdaļu.

1801. gadā Žans Ogists Dominiks Engrs ieguva prestižo Romas glezniecības akadēmijas stipendiju Prix de Rome,[1] kas deva viņam iespēju studēt un strādāt Romas Franču akadēmijā (Académie de France à Rome), kas atradās Villa Medici ēkā. Savas uzturēšanās laikā Itālijā no 1806. līdz 1824. gadam (ar pārtraukumiem) Engrs iedziļinājās antīkās un renesanses mākslas studijās, kas būtiski ietekmēja viņa māksliniecisko virzienu un estētiku. Romā viņš pavadīja vairākus gadus, kopējot un analizējot antīkās pasaules skulptūras, kā arī renesanses gleznotāju, īpaši Rafaēla, darbus.[1] Engrs uzskatīja Rafaēlu par augstāko parauga iemiesojumu glezniecībā, par meistaru, kas sasniedzis ideālo formas un līnijas līdzsvaru. Viņš bieži kopēja Rafaēla freskas un gleznas, cenšoties apgūt viņa harmoniskās kompozīcijas principus un figūru plastiku.

Šajā laikā Engrs radīja vairākus nozīmīgus darbus, tostarp, “Jupiters un Tētīda” (Jupiter et Thétis, 1811), “Lielā Odaliska” (La Grande Odalisque, 1814), “Homēra apoteoze” (L'Apothéose d'Homère, 1827, jo iesākts Itālijā, pabeigts vēlāk). Šie darbi, lai arī dažkārt kritizēti par formālismu vai anatomiskiem pārspīlējumiem, apliecina Engra pievēršanos ideālai formai, linearitātei un intelektuālai konstrukcijai, kas atšķīrās no romantisma virziena emocionālās ekspresijas.

1813. gadā viņš apprecējās. 1820. gadā kopā ar sievu pārcēlās dzīvot uz Florenci, kur turpināja strādāt pie portretiem un pasūtījuma darbiem. Romas un Florences periodā viņš attīstīja arī savu portretu glezniecības stilu, ko vēlāk pilnveidoja Francijā. Engra Romas periods viņa mākslinieciskajā dzīvē kopumā bija formējošs, un tas nostiprināja viņa neoklasicisma pārliecību, kas vēlāk kļuva par dominējošo viņa daiļrades zīmolu.

Atgriešanās Francijā un vēlākā karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žans Ogists Dominiks Engrs 1824. gadā atgriezās Francijā, kur viņa glezniecība tika uzņemta ar dalītām atsauksmēm. Lai gan viņa pieeja, akcentējot kontūru, formu tīrību un klasicisma ideālus, bija saskaņā ar akadēmiskajām vērtībām, daudzi kritiķi romantisma uzplaukuma kontekstā viņa darbus uztvēra kā pārāk konservatīvus vai pat anahroniskus. Viens no ievērojamākajiem šī perioda strīdiem bija saistīts ar gleznu “Apoteoze Homēram” (L’Apothéose d’Homère, 1827), kur Engrs tieši nostājās neoklasicisma pusē, slavējot antīkās kultūras ideālus. Tomēr, par spīti kritikai, Engrs ieguva akadēmisko atzinību. Viņš tika ievēlēts par Francijas Mākslas akadēmijas (Académie des Beaux-Arts) locekli, un mākslas pasaulē viņa atpazīstamība arvien turpināja pieaugt. 1834. gadā viņš tika iecelts par Romas Franču akadēmijas vadītāju.[3] Viņš atgriezās Romā un vadīja iestādi līdz 1841. gadam. Šajā amatā viņš bija būtiska loma jauno franču mākslinieku izglītošanā, saglabājot neoklasisko tradīciju un stingru estētisko disciplīnu.

Pēc atgriešanās Parīzē Engrs turpināja aktīvi strādāt un gleznot. Viņš radīja virkni izcilu portretu, tostarp Madame Moitessier assise, kas tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 19. gadsimta portretu glezniecības darbiem. Viņa darbi tika augsti vērtēti arī oficiālajos salonos, un viņš saņēma vairākus apbalvojumus, tostarp Goda leģiona ordeni. Engrs nomira 1867. gada 14. janvārī Parīzē, 86 gadu vecumā. Viņa nāve iezīmēja neoklasicisma beigas laikā,[3] kad Eiropas mākslā arvien vairāk nostiprinājās reālisms un modernisma priekšvēstneši. Neskatoties uz stilistiskajām pretrunām ar laikabiedriem, Engrs mantojums kā vienam no izcilākajiem neoklasicisma gleznotājiem ir saglabājies un tiek augsti vērtēts arī mūsdienās.

  1. 1 2 3 4 5 6 «Jean-Auguste-Dominique Ingres». nationalgallery.org.uk (angļu). Skatīts: 2025. gada 22. jūlijā.
  2. ↑ «Jean-Auguste-Dominique Ingres». artuk.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 22. jūlijā.
  3. 1 2 «Jean-Auguste-Dominique Ingres» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 22. jūlijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Žans_Ogists_Dominiks_Engrs&oldid=4311417"