Laikā, kad tika būvēta Kuldīgas bruņinieku pils, Ventā rumbas nebija. Materiāls pils un mūra būvniecībai tika iegūts no upes gultnes, jo tas bija vienkāršākais veids, kā iegūt dolomītu, līdz brīdim, kad izveidojās rumba. Vietā, kur ir rumba, strauji mainās upes gultne. Dziļums mainās no 50 cm līdz 2m. Ja dolomīta ieguve tiktu turpināta, ūdens līmenis izmainītos un kuģošana pa Ventu uz augšu nebūtu iespējama, tāpēc hercogs apstādināja dolomīta ieguves projektu un sāka rakt apvedkanālu ap Mārtiņsalu.
Velns apņēmies aizbērt Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Viņš pašā pusnaktī aizgājis divas jūdzes augšpus Ventas pie Briežu brasla, kur pulka akmeņu, un saņēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis to līdz pilsētai un steidzies pēc otras, te piepeši nodārdējis tāds troksnis, ka turienes latviešu virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas - redz: Ventas upe jau pa pusei aizsērsta. Nopratis, ka Velns te ķērnājies. Bet kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē, un pats aizlaidies. No pirmā Velna klēpja bija izcēlusies pie Kuldīgas Ventas rumba, bet otru klēpi, gailim dziedot, Velns nometis augšpus rumbas. Tur nu šis akmeņu klēpis tikām gulējis, gulējis, kamēr pārvērties par kaļķiem.
Ventas rumba Vikikrātuvē.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ventas rumba.