Viļkicka sala
- Šis raksts ir par salu Karas jūrā. Par salu Austrumsibīrijas jūrā skatīt rakstu Viļkicka sala (Austrumsibīrijas jūra).
| Viļkicka sala | |
|---|---|
| остров Вилькицкого | |
  Viļkicka sala  Viļkicka sala  Viļkicka sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Karas jūra |
| Koordinātas | 73°28′N 75°45′E / 73.467°N 75.750°EKoordinātas: 73°28′N 75°45′E / 73.467°N 75.750°E |
| Platība | 170 km² |
| Garums | 40 km |
| Platums | 9 km |
| Augstākais kalns | 6 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Federācijas subjekts | Jamalas Ņencu autonomais apvidus |
Viļkicka sala (krievu: остров Вилькицкого) ir Krievijai piederoša neapdzīvota sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Jamalas Ņencu autonomajā apvidū.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salas izvietojušās Karas jūras dienvidos starp Obas un Jeņisejas estuāriem. Tuvākā cietzeme ir 28 km uz dienvidiem esošā Ņeupokojeva sala. Faktiski tā ir salu grupa, kas sastāv no divām atsevišķām salām — pati Viļkicka sala rietumos un 25 km gara Austrumu strēle (Восточная коса) austrumos. Salas virsma ir līdzenums, augstākais punkts ir 6 m vjl salas vidienē. Salas ziemeļu krasts ir līdzens bez līčiem un zemesragiem. Dienvidos plašais un seklais Švēdes līcis ar līdz pat 3 m augstu krauju krastu. Piekrastes joslai raksturīgas izskalotas koksnes grēdas. Sala veidota galvenokārt no uzskalotas smilts un dūņām, tās virsma klāta ar retu zāli un sūnām. Dienviddaļā vietām saldūdens ezeriņi.[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sala atklāta 1874. gadā. Nosaukta par godu hidrogrāfam un ģeodēzistam, ģenerālleitnantam Andrejam Viļkickim, kura vadītā ekspedīcija izgatavoja pirmo salas karti.[2]
No 1954. līdz 2011. gadam salā darbojās Viļkickas polārstacija. 1980. gados salā bija izvietota pretgaisa aizsardzības karaspēka daļa. 2017.—2019. gadā salā tika veikti sakopšanas darbi.[3][4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Вилькицкого, остров, МГ-2». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. septembrī. Skatīts: 2020. gada 5. februārī.
- ↑ «ТОПОНИМИКА МОРЕЙ СОВЕТСКОЙ АРКТИКИ. 6. ОБЬ-ЕНИСЕЙСКИЙ РАЙОН». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 16. decembrī. Skatīts: 2020. gada 5. februārī.
- ↑ «Необитаемый остров Вилькицкого продолжат очищать волонтеры из России и стран СНГ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. februārī. Skatīts: 2020. gada 5. februārī.
- ↑ «Волонтеры собрали на острове Вилькицкого почти 130 тонн металлолома». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-11-13. Skatīts: 2020-02-05.