Zādzība
Zādzība ir neatļauta svešas mantas ņemšana un iegūšana savā īpašumā bez tās iepriekšējā īpašnieka atļaujas. Zādzība parasti notiek slepeni — brīdī, kad mantas īpašnieks to neredz un nezina. Dažreiz zādzība ir saistīta ar ielaušanos kāda ēkā vai teritorijā. Daudz retāk notiek atklātas zādzības. Personu, kas veidz zādzību, sauc par zagli.
Svešas mantas iegūšanu ar vardarbību vai tās piedraudēšanu sauc par laupīšanu. Savukārt piesavināšanās ir svešas mantas izmantošana prettiesiski vai izšķērdēšana, ja tā ir bijusi uzticēta vai nodota lietošanai personai, kas to piesavinājās. Kā atsevišķs zādzības gadījums ir krāpšana, kad svešas mantas iegūst, izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.
Likumdošana Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā zādzība ir prettiesiska darbība. Latvijas krimināllikuma 175. pants paredz atbildību zādzības gadījumā. Šī paša likuma 176. pants paredz kriminālatbildību laupīšanas gadījumā, bet 177. pants — krāpšanas gadījumā, savukārt 179. pants — par piesavināšanos.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- «Latvijas Republikas Krimināllikums» (latviešu valodā). likumi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. novembrī. Skatīts: 2016. gada 19. septembrī. 175. pants par zādzību.
 | Šis ar tieslietām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|