Ģermāņu pagānisms

5. gs. p.m.ē.

Ģermāņu pagānisms ir vispārējs termins, kas apzīmē pirmskristīgo reliģiju un ticību sistēmas, kuras praktizēja dažādas ģermāņu ciltis. Šī ticību sistēma sastāvēja no daudzām dievībām, mitoloģiskiem stāstiem, rituāliem un paražām, kas atšķīrās starp dažādām ģermāņu grupām, piemēram, angliem, sakšiem, gotiem, dāņiem, norvēģiem un zviedriem.

Ģermāņu mitoloģija ietver daudzus stāstus par dievu piedzīvojumiem, piemēram, pasaules radīšanu, Ragnaroku (pasaules galu) un dažādu dievu un varoņu varoņdarbiem. Ģermāņi praktizēja dzīvnieku un reizēm arī cilvēku upurēšanu dievu godam, lai nodrošinātu labklājību un veiksmi. Priesteri kalpoja kā starpnieki starp dieviem un cilvēkiem.

Lai gan ģermāņu pagānisms izzuda līdz ar kristietības izplatīšanos, tā elementi un ietekme joprojām ir sastopami mūsdienu Ziemeļeiropas kultūrā un valodās.

Dievi

Daudzas ģermāņu dievības dažādās ģermāņu ciltīs sastopamas ar dažādiem vārdiem, piemēram, dievs, ko rietumvācieši pazīst kā Vodanu, skandināviem ir pazīstams kā Odins.

Ģermāņu panteons sastāvēja no divām galvenajām dievu grupām — Aesīriem (Æsir) un Vaniem (Vanir). Aesīri bija kara un valdības dievi, savukārt Vani bija saistīti ar auglību un dabas spēkiem.

• Odins jeb Vodans: Visaugstākais dievs, kara, gudrības un poēzijas dievs.
• Tors: Pērkona un zibens dievs, zināms ar savu āmuru.
• Friga: Odina sieva, ģimenes un mājas dieviete.
• Freirs: Auglības, saules un lietus dievs no Vanu grupas.
• Freija: Mīlestības, skaistuma un auglības dieviete, Freja bija arī saistīta ar karu un maģiju.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ģermāņu pagānisms.