Ziemeļeiropa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
ANO Eiropas sadalījums pa reģioniem:
Ziemeļeiropa
Rietumeiropa
Austrumeiropa
Dienvideiropa

Ziemeļeiropa ir Eiropas ziemeļu daļa, kurā teritoriāli un kultūrvēsturiski ietilpst 5 Ziemeļvalstis (Dānija (izņemot tai piederošā Grenlande, kas pieskaitīta Ziemeļamerikai), Norvēģija, Islande, Zviedrija un Somija), 3 Baltijas valstis (Igaunija, Latvija un Lietuva), kā arī Britu salas (Apvienotā Karaliste, Īrija, Normandijas salas un Menas Sala). [1] Reizēm Ziemeļeiropai tiek pieskaitīta arī Krievijas ziemeļdaļa, Vācijas ziemeļdaļa, Polijas ziemeļdaļa un Nīderlande.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļeiropas kultūras telpa izveidojās no 8. līdz 11. gadsimtam vikingu sirojumu ietekmē (t.s. vikingu laikos). 1013.—1014. gadā dāņu ķēniņš Sveins I iekaroja gandrīz visu Angliju. Viņa dēls Kanuts II pārvaldīja Angliju (1016—1035), Dāniju (1018—1035) un Norvēģiju (1028—1035). 1066. gadā kaujā pie Stemfordbridžas anglosakšu Anglijas karalis Harolds II Godvinsons sakāva norvēģus, bet pēc tam normāņu Normandijas hercogs Vilhelms sakāva Haroldu kaujā pie Heistingsas. 12. gadsimtā Anglija uzsāka Īrijas iekarošanu un piespieda Skotiju un Velsu atzīt vasaļatkarību. 1168. gadā dāņu ķēniņš Valdemārs I Lielais iekaroja Rīgenes salu. Valdemāra II valdīšanas laikā dāņu rokās nonāca liela daļa Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastes. Dānijas militārā ekspansija apstājās 1227. gadā pēc zaudējuma sakšiem kaujā pie Bornhēvedas, dāņu pakļautībā saglabājās vienīgi Rīgenes sala un Ziemeļigaunija.

Vācu tirgotāji 13. gadsimta vidū izveidoja Hanzas savienību, kas kontrolēja Ziemeļeiropas tirdzniecību vairāk kā 200 gadu. Livonijas krusta karu laikā Vācu ordenis pakļāva Latvijas un Igaunijas teritorijas un kopā ar vairākam baznīcvalstīm izveidoja Livonijas konfederāciju. Savukārt 1397. gadā izveidojās Kalmāras ūnija, kas aptvēra Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Zviedrijai 1523. gadā izdevās iegūt politisko neatkarību un līdz 19. gadsimta vidum saglabājās Dānijas un Zviedrijas militārā sacensība. Livonijas kara laikā Dānija uz laiku ieguva kontroli pār Kurzemes bīskapiju (1560-1585) un Sāmsalu (1560-1645), bet Zviedrija iekaroja Igauniju, Livoniju un Ingriju. Kopš 1520. gadiem Ziemeļeiropā strauji izplatījās luterisms, kas kļuva par valsts reliģiju visās reģiona valstīs, izņemot Lietuvu. 17. gadsimtā tika dibināta Austrumindijas tirdzniecības kompānija, un Anglija uzsāka globālu koloniālo politiku. Pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā Zviedrija zaudēja savu dominējošo stāvokli Ziemeļeiropā. 18. un 19. gadsimtā Krievijas impērija pakļāva Baltijas provinces un Somiju, kas ieguva neatkarību pēc Pirmā pasaules kara.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]