Žurnālistika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Žurnālistika (no franču: journal, kas savukārt no latīņu: diurnal “ikdienas; katru dienu”) ir nozare, kas sevī ietver faktu un informācijas vākšanu, apkopošanu, aprakstīšanu un to sniegšanu plašākai sabiedrībai. Šī nozare atklāj notikumu būtību un paziņo to kādam lielākam cilvēku kopumam — pilsētai, valstij, kontinentam, pasaulei. Žurnālistika attiecas uz dažādiem medijiem, pārsvarā uz laikrakstiem, žurnāliem, radio un televīziju, kā arī internetu.

Žurnālistikas pirmsākumi meklējami jau laikā pirms mūsu ēras, tomēr toreiz tā nosacīti bija profesija. Nav īstas skaidrības, ar kuru laiku datējams brīdis, kad žurnālistika kļuva par profesiju. Jau senajā Romā ik dienu galvenajā publiskajā laukumā — Forumā tika izlikts ar roku rakstīts ziņojums Acta Diurna. Tas uzskatāms par laikrakstu priekšteci, pasaulē pirmo laikrakstu.

Pēc rakstnieka Radjerda Kiplinga izteikuma, par žurnālistikas pamatjautājumiem uzskatāmi: “Kas? Kad? Kur? Kā? Un Kāpēc?” — tas nozīmē rast zīmīgāko, atrast lietas, notikuma būtību, noskaidrot un atklāt to.

Žurnālistu uzdevums ir ziņot un rakstīt par ļoti dažādu tematiku: starptautisko un nacionālo politiku, provinciāliem un lokāliem notikumiem, ekonomiku un uzņēmējdarbību gan plašākā, gan šaurākā mērogā, veselību un medicīnu, izglītību, sportu, izklaidi, dzīvesstilu, modi, pārtiku, attiecībām utt. Žurnālista darbs ir sabiedrībai svarīgs, jo žurnālists spēj plašākai sabiedrībai sniegt būtisku informāciju, atklāt kādas nelikumības, piemēram, valdības darbā vai valstī notiekošas, informēt par pārmaiņām un prognozēt notikumu attīstību.

Šobrīd plašsaziņas līdzekļu daudzums būtiski pieaug, un tas rada pieprasījumu pēc žurnālista profesijas, palielinās konkurence.

Pilsoniskā žurnālistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsoniskā žurnālistika ir pilsoņu vai pilsoņu grupas darbība, kad viņi spēlē svarīgu lomu informācijas un ziņu vākšanā, analizēšanā un izplatīšanā, tādējādi ietekmējot tradicionālo mediju saturu un formu vai radot jaunus medijus [1]. Pilsoniskā žurnālistika ir negaidīti radies fenomens, kurā nav redakcionāla uzraudzība vai formāli diktēti noteikumi. Šis žurnālistikas žanrs atzīst lielu skaitu līdzdalībnieku mediju satura veidošanā. Pilsoniskajā žurnālistikā iesaistīto personu mērķis ir neatkarīgas, drošas, precīzas un būtiskas informācijas sniegšana un izplatīšana, kas ir pamats demokrātijai [2]

Pilsoniskais žurnālists ir jebkura persona, kura par informācijas sniegšanu sabiedrībai nesaņem atalgojumu no galvenajām ziņu organizācijām[3].

Lai gan pilsoniskā žurnālistika ir ļoti plašs jēdziens - komentāri blogos, lietotāju filmēti video un attēli, ziņu stāsti internetā u.c., tai ir daudz pazīmju, kuras to atšķir no tradicionālās žurnālistikas - profesionālās apmācības trūkums, parasti nerediģēts publikācijas saturs, raksti ir vienkāršā un saprotamā valodā, atšķirīga stāstu atlasīšana, nepamaksāts darbs. Individuālais viedoklis ir tas, kas pilsoniskās žurnālistikas publikācijas atšķir no žurnālistikas[4].

Pētnieciskā žurnālistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pētnieciskā žurnālistika ir ilgstošs žurnālista izpētes darbs, kuru viņš dara pēc paša iniciatīvas un ierosmes. Tā ir būtiskas informācijas atklāšana, kas ir nozīmīga sabiedrībai. Pētnieciskajā žurnālistikā kāds konkrēts temats tiek padziļināti izpētīts[5]. Pētnieciskā žurnālistika aptver virkni publikāciju veidošanas aktivitāšu, sākot no vienkāršiem, uz ziņu balstītiem pētījumiem un beidzot ar slepenām darbībām, kas palīdz ieraudzīt dažādu notikumu saistību un iegūt ekskluzīvu informāciju[6]

Pētnieciskais žurnālists ir vīrietis vai sievietes, kuru kompetencē ir patiesības atklāšana un dažādu pārkāpumu identificēšana. Pētnieciskie žurnālisti strādā sabiedrības interešu labā. Viņi var pavadīt ievērojamu laiku, pētot un sagatavojot ziņojumu. Nodarboties ar pētniecisko vai analītisko žurnālistiku ir jēga tikai tad, ja gala rezultāts – raksts, sižets, grāmatas – var ietekmēt politiskos, sociālos un tautsaimniecības notikumus valstī[7].

Pētnieciskās žurnālistikas piemēri Latvijā: 90.gadu pētījumi par Haritonova brigādi, Lata International, Lattelekom jumta līgumu, G-24 izsaimniekošanu, Bankas Baltija krahu, Latvijas Kuģniecības un Latvijas gāzes privatizāciju u.c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bowman, S., Willis, C. (2009) We media: How audiences are shaping the future of news and infor¬mation The Media Center, pp.9-20. Available:
  2. Lih, A. (2004) Wikipedia as Participatory Journalism: Reliable Sources? Metrics for evaluating collaborative media as a news resource International Symposium on Online Journalism [online] 5, pp. 2.
  3. Robinson, S., DeShano, C. (2011) Anyone can know: Citizen journalism and the interpretive community of the mainstream press. Journalism [online] 12, pp. 964-966. Available: Sage Publications database.
  4. Brice, S. (2009) Emuāri - jauns informācijas resurss. Bibliotēku pasaule 48, 39.lpp.
  5. Tahir, B., A. (2009) Practical guide tips for conflict reporting. Pakistan: Intermedia, pp.20.-21.
  6. Forbes, D. (2005) A watchdog’s guide to investigative reporting Johannesburg: Konrad Adenauer Stiftung
  7. Puce, I. (2004) Kā kļūt par labu sargsuni: pētnieciskās žurnālistikas instrumenti. Rīga: Delna.