Aīds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aīda statuja

Aīds (grieķu ᾍδης vai Ἅιδης 'neredzamais') sengrieķu mitoloģijā ir mirušo valstības valdnieks, kā arī pati mirušo valstība. Sākotnēji šajā vārdā dēvēja tikai dievu, taču tā ģenitīvs nozīmēja (saīsināti) "Aīda mājoklis", un drīz vien arī nominatīvu sāka lietot, lai apzīmētu veļu valstību.

Aīds nav nāves dievs (nāves iemiesojums sengrieķu mitoloģijā ir Tanats).

Romiešu mitoloģijā Aīdu dēvē par Plutonu (no grieķu Πλούτων).

Aīds (mirušo valstība)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aīdam ir vairākas daļas (to skaitā Elisija lauki un Tartars). Grieķu mītos Aīda daļas norādītas dažādi. Citos mītos pēcnāves dzīve saistās ar Hesperīdu dārzu.

Aīdā mirušo dvēseles nogādā Hermejs. Pēc homēriskās tradīcijas ieeju Aīdā sargā Kerbers; Aīdā atrodas asfodeļu pļava, kur klīst mirušo gari, vairākas upes (Kokīta, Stiksa, Lēta, Aheronta, Flegetonta). Atsevišķa Aīda daļa ir Tartars.

Mirušo dvēseles nokļūst pazemē, šķērsojot Aherontas upi, pār kuru tās pārceļ laivinieks Hārons, kas par pārcelšanu prasa nelielu monētu (tādu mēdza likt zem mēles mirušajiem). Tie, kam monētas nav, uz visiem laikiem paliek tuvējā krastā. Upes attālāko daļu sargā Kerbers, trīsgalvainais suns, ko sakāva Hērakls.

Tālāk atrodas Erebs (iespējams - eifēmisms, kas apzīmē Aīdu), kurā ir divi avoti - Lētas (kur parastās dvēseles dodas izdzēst atmiņas) un Mnēmosines (no kura dzer mistērijās iniciētie). Tiesu pār mirušajiem spriež Minijs, Radamantijs un Aiaks. Triju ceļu krustojumā, kas svēts Hekatei, tiek vērtētas mirušo dvēseles. Tām, kas nav nedz labas, nedz ļaunas, jāatgriežas asfodeļu pļavā; ļaunajām jādodas uz Tartaru, savukārt varonīgās vai svētītās nonāk Elisija laukos.

Dzīvajiem mirušo valstībā izdevās iekļūt reti, parasti iekļūt izdevās varoņiem, piemēram, Hēraklam, Odisejam, Enejam (Sibilas pavadībā), Orfejam un Tēsejam.

Aīds (dievs)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu mitoloģijā Aīds ir titānu Krona un Rejas dēls. Viņam ir trīs vecākas māsas - Hestija, [Dēmetra] un Hēra - un divi jaunāki brāļi - Poseidons un Zevs.

Aīdu kopā ar viņa brāļiem un māsām pēc piedzimšanas aprija Krons, taču Zevs piespieda Kronu viņus atrīt. Vēlāk Aīds kopā ar Zeva atbrīvotajiem dieviem un Krona brāļiem cīnījās ar titāniem, kurus arī uzvarēja. Cīņai Zevs, Poseidons un Aīds no ciklopiem saņēma ieročus - Zevs zibens šautru, Poseidons trijzari, bet Aīds - bruņucepuri, kas padara neredzamu. Viņš naktī pirms kaujas iezagās titānu apmetnē un iznīcināja viņu ieročus. Pēc kara trīs dievi lozēja savas valstības - Zevs izlozēja debesis, Poseidons ūdeņus, bet Aīds - pazemi.

Aīds sēž melnkoka tronī, viņa pajūgu velk ogļmelni zirgi, viņam bija vēl trīsgalvains suns, kas sargā ieeju pazemē. Aīda simboli ir bruņucepure, kas dara neredzamu (to viņš dažkārt aizdeva gan dieviem, gan cilvēkiem, piemēram, Persejam), kā arī divzaru zizlis. Citi Aīda atribūti ir narcise un ciprese.

Pielūgsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvie no Aīda baidījās, tāpēc bieži viņa apzīmēšanai tika lietoti eifēmismi. Tika uzskatīts, ka viņš pārvalda arī zem zemes esošos minerālus, tāpēc viņu dēvēja par Plūtonu (Πλούτων, saistīts ar vārdu "pārticība"), no kā radies arī attiecīgais romiešu dieva vārds. Sofokls Aīda dēvēšanu par "bagāto" skaidroja šādi: "Drūmais Aīds sevi dara bagātu ar mūsu nopūtām un asarām."

Pielūdzot Aīdu, grieķi sita rokas pret zemi, lai viņš tos dzirdētu. Aīdam tika ziedoti melni dzīvnieki. Uzskata, ka reiz viņam piedāvāti pat cilvēku ziedojumi. Asinis, kas tika ziedotas Aīdam, tika tecinātas bedrē, lai varētu viņu sasniegt. Cilvēkam, kurš piedāvāja ziedojumu, bija jāaizgriež seja.

Persefone[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu sievu Persefoni Aīds nolaupīja, kamēr viņa ar draudzenēm pļavā plūca puķes. Persefones māte - auglības dieviete Dēmetra - devās meitu meklēt un aizmirsa par savu pienākumu, tāpēc zemi piemeklēja sausums un bads. Aīdam izdevās Persefonei iemānīt trīs granātābola sēkliņas, kas nozīmēja, ka viņai pilnībā neizdotos atstāt mirušo valstību pat ar Zeva palīdzību. Uzzinājusi par mātes bēdām, Persefone lūdza Aīdam atļauju doties viņu apciemot. Katru nākamo gadu Persefonei tomēr bija jāatgriežas pie Aīda, un ziemas mēneši ir tie, kuru laikā Dēmetra skumst pēc meitas.

Orfejs un Eiridīke[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orfejs devās uz mirušo valstību, lai atgūtu savu sievu Eiridīki. Aīds deva viņam savu atļauju to darīt, jo Orfejs skaisti spēlēja, taču ar vienu noteikumu - Eiridīkei jāiet aiz Orfeja un viņš nedrīkst palūkoties tai sejā, pirms abi nav sasnieguši virszemi. Orfejs piekrita, tomēr paraudzījās atpakaļ, tāpēc Eiridīki zaudēja.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Aīds