Adeles pingvīns

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Adeles pingvīni)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Adeles pingvīns
Pygoscelis adeliae
(Hombron & Jacquinot, 1841)
Adeles pingvīns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pingvīnveidīgie (Sphenisciformes)
Dzimta Pingvīnu dzimta (Spheniscidae)
Ģints Otas astes pingvīni (Pygoscelis)
Suga Adeles pingvīns (Pygoscelis adeliae)

Adeles pingvīns jeb Adelijas pingvīns (Pygoscelis adeliae) ir vidēja lieluma pingvīnu dzimtas putns, kas pieder otas astes pingvīnu ģintij (Pygoscelis).

Adeles pinngvīns ir plaši izplatīts gar visu Antarktīdas krastu un kontinentam tuvējās salās. Tas tāpat kā imperatorpingvīns, Antarktikas klijkaija, Vilsona vētrasputns, sniega vētrasputns un Antarktikas vētrasputns dzīvo vistālāk galējos dienvidos uz zemeslodes. Pavisam ir 38 Adeles pingvīnu kolonijas. Rosa jūras reģionā dzīvo vairāk kā 5 miljoni Adeles pingvīnu, toties Rosa salas populācijā ir apmēram pusmiljons pingvīnu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otas astes pingvīnu ģintī (Pygoscelis) ir 3 sugas: Adeles pingvīns, zodasiksnas pingvīns un džentū pingvīns. DNS pētījumi liecina, ka otas astes pingvīni no pārējiem ir atdalījušies pirms 38 miljoniem gadu. Turklāt Adeles pingvīns no pārējiem otas astes pingvīniem atdalījās pirms 19 miljoniem gadu.[1]

Savu vārdu pingvīns ieguva, pateicoties franču pētniekam un kapteinim Žilam Dimonam D'Irvilam. Ekspedīcijā uz Antarktīdu 1840. gadā franči atklāja salu, kuru vēlāk 1902. gadā par godu kapteinim D'Irvilam nosauca par D'Irvila salu. Kuģa komanda uz salas atklāja mazus, resnus pingvīnus, kurus nosauca kapteiņa sievas Adeles vārdā.[2] Šīs pašas ekspedīcijas laikā visu šo Antarktīdas reģionu D'Irvils nosauca par Adelijas Zemi.[3]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adeles pingvīna aste ir garāka kā citiem pingvīniem

Adeles pingvīns ir vidēja auguma pingvīns, tā ķermeņa garums ir 46 - 75 cm, svars dažādās sezonās ir atšķirīgs. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Tēviņa svars ir 4,4 - 5,4 kg, mātītes 3,9 - 4,8 kg.[2] No pārējiem pingvīniem to var atšķirt, pateicoties baltajam gredzenam ap acīm, kas ir īpaši košs riesta laikā.[2] un tam, ka tā knābja pamatne un lielākā daļa no sarkan-melnā knābja slēpjas zem spalvām. Aste ir nedaudz garāka kā citiem pingvīniem. Adeles pingvīns ir stereotips cilvēkam smokingā,[2] jo Adeles pingvīnam ir balts vēders un melna mugura, kā arī melna galva un spārni. Uz pakauša spalvas ir nedaudz garākas, kas reizēm izlien no kopējā apspalvojuma. Kājas tiem ir gaiši sārtas. Jaunajiem Adeles pingvīniem ir balti zodi un ap acīm nav baltā gredzena. Mazuļu dūnas ir pelēkas.[2]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā visi pingvīni Adeles pingvīns ir ļoti sociāls, kas barojas un ligzdo lielās grupās. Toties atšķirībā no citiem pingvīniem, kas parasti ir draudzīgi, tie ir ļoti agresīvi viens pret otru, sargājot savu ligzdu. Ar agresiju īpaši izceļas jaunie putni, kuri ligzdo pirmo gadu, jo tiem noskatītā vieta reizēm ir vecāku putnu ligzdas vieta.[4]

Adeles pingvīni dzīvo uz ledus, bet, lai izperētu mazuļus, tiem nepieciešama ledus un sniega brīva sauszeme. Globālās sasilšanas dēļ ir samazinājušās ledus platības pie Antarktīdas krastiem, bet Adeles pingvīnu populācija līdz ar to ir samazinājusies par 65% pēdējo 25 gadu laikā.[5]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adeles pingvīni pamatā barojas ar Antarktikas kriliem, ledus kriliem, Antarktikas zvīņenēm un ledus kalmāriem. Barības izvēle ir atkarīga no apmešanās ģeogrāfiskās vietas un sezonas. Fosīliju pētījumi, kas iegūti no 38 000 gadus veciem fosīlajiem krājumiem pingvīnu kolonijās, liecina, ka pēdējo 200 gadu laikā Adeles pingvīnu barības izvēle pēkšņi no zivīm nomainījusies uz kriliem. Zinātnieki to skaidro ar faktu, ka kopš 1700. gadiem ir samazinājušās Antarktīdas kotiku un kopš 1900. gadiem plātņvaļu populācijas, kas radījis bagātīgu krilu pārpalikumu un vieglāk iegūstamu barības resursu pingvīniem.[6] Adeles pingvīni medī, nirstot ūdenī no peldoša ledus 10 - 40 metru dziļumā, lai gan dziļuma rekords ir daudz lielāks.[2] Pamatā tie uzturas netālu no savām vairošanās kolonijām.[7]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adeles pingvīni katru gadu audzina divus mazuļus
Adeles pingvīna ola

Uz savām ligzdošanas vietām Adeles pingvīnu tēviņi ierodas oktobrī, Antarktīdas ziemas beigās un pavasara sākumā, nosoļojot pāri ledum 30 - 100 km.[2] Cieši viens pie otra tie ieņem ligzdošanas vietu. Pingvīni meklē vecās ligzdas, taisa jaunas, izrokot bedrīti un apliekot tai apkārt akmeņus. Lai iegūtu oļus, tēviņi bieži savā starpā sakaujas. Tie, kas pārojas pirmo reizi, parasti nāk vēlāk un ligzdas ierīko kolonijas malā.[8] Pingvīni pārošanos uzsāk, kad ir 3 - 8 gadus veci.[2] Oktobra beigās vai novembra sākumā ierodas mātītes. Tēviņi skaļi klaigā, cenšoties pievērst kādas mātītes uzmanību. Daudzi pingvīni veido pārus uz mūžu, un katru gadu viens otru atkal sameklē. Kad pāris ir izveidojies, tie sapārojas, un pēc 6 - 10 dienām[2] mātīte izdēj vienu olu, bet pēc četrām dienām otru olu.[8]

Izdētās olas mātīte atstāj tēviņam un pati steidzas uz jūru baroties.[8] Abi vecāki olas perē pārmaiņus 32 - 34 dienas. Kamēr viens silda olas, otrs dodas baroties ne ilgāk kā uz 12 dienām.[2] Abi vecāki mainās līdz brīdim, kamēr izšķiļas mazuļi. Tas notiek decembra mēnesī, kas ir Antarktīdas siltākais mēnesis, kad vidēja temperatūra ir -2 °C. Mazuļi paliek ligzdā 22 dienas, un tos pārmaiņus baro abi vecāki. Pēc tam mazuļi apvienojas lielākā grupā, ko sauc par "bērnu silīti". Grupā ir 10 - 20 pingvīnēni.[2] To uzrauga vairāki "audzinātāji", kuri, ja nepieciešams, aizstāv jaunos un nevarīgos putnēnus. Pārējie pingvīni tikmēr apgādā visus ar barību.[8] Kad mazuļiem ir 2 mēneši, apmēram janvāra beigās vai februāra sākumā dūnas tiem sāk mainīties pret spalvām. Kad mazuļu barošana ir beigusies, pieaugušie pingvīni dodas jūrā baroties apmēram 10 dienas, tad tie nāk krastā, un tiem nomainās spalvas apmēram 20 dienu laikā.[2]

Dabīgie ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Martā visi pingvīni dodas uz jūru baroties. Jūrā pingvīnu dabīgie ienaidnieki ir zobenvaļi un jūras leopardi. Kamēr pingvīni ir mazi, tos bieži nomedī lielās dienvidu polārās klijkaijas[9] un vētrasputni, kā arī pēdējos gados daudzi mirst no bada, jo pieaugušie putni nepaspēj atgriezties pie mazuļiem no jūras. Tā kā siltā klimata dēļ ledus lūzt, tad pastiprināti veidojas aisbergi, kas sastājas un nobloķē pingvīniem ceļu uz sauszemi, kavējot tiem atgriezties pie mazuļiem.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1560011/
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 Pinguins info - penguin - information about Pygoscelis penguins
  3. Antarctic Explorers: Jules-Sebastien-Cesar Dumont d'Urville
  4. Apollo - Sieviete: Par pingvīnu dzīvi
  5. Penguins now threatened by global warming - Telegraph
  6. S.D. Emslie & W.P. Patterson (July 2007). "Abrupt recent shift in δ13C and δ15N values in Adélie penguin eggshell in Antarctica". Proceedings of the National Academy of Sciences 104 (28): 11666—11669. doi:10.1073/pnas.0608477104
  7. Pingvīni no ledus zemes
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Pingvīns
  9. Adelie penguin predators

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Adeles pingvīns