Vētrasputni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vētrasputni
Procellariiformes (Fürbringer, 1888)
Baltzoda vētrasputns (Procellaria aequinoctialis)
Baltzoda vētrasputns (Procellaria aequinoctialis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Apakšklase Īstie putni (Neornithes)
Infraklase Neognati (Neognathae)
Kārta Vētrasputni (Procellariiformes)
Iedalījums

Vētrasputni, vētrasputnu kārta (Procellariiformes), ir viena no putnu klases (Aves) kārtām, kas pieder neognatu apakšklasei (Neognathae). Vētrasputni tiek iedalīti 4 dzimtās, kurās ir apmēram 108 sugas.

Vētrasputnu sugas kopumā ir sastopamas visos pasaules okeānos un jūrās, turklāt vislielākā sugu dažādība mājo uz ziemeļiem no Jaunzēlandes. Tie ligzdo pamatā uz salām, veidojot kolonijas. Lielākie vētrasputni ligzdas veido uz zemes, bet mazākās sugas piemeklē dabīgas alas un padziļinājumus, kas daļēji piesegti un pasargāti. Visiem vētrasputniem piemīt spēcīga ligzdošanas filopatrija: putni vienmēr atgriežas vienā un tajā pašā vietā, lai ligzdotu. Vētrasputni ir monogāmi, un to pāriem ir ilgstošas attiecības, bieži uz mūžu. Latvijā kā retas ieceļotājas līdz šim ir novērotas divas vētrasputnu sugas: vētras burātājs (Oceanodroma leucorhoa) un tumšais vētrasputns (Puffinus griseus)

Vētrasputniem ir gara, kopīga vēsture attiecībās ar cilvēkiem. Daudzām tautām tie ir bijuši svarīgs barības avots, un dažās pasaules daļās tos joprojām turpina medīt. Tā ir viena no apdraudētākajām putnu kārtām, jo daudzu sugu izdzīvošana ir kritiska, jo salās, kurās ligzdo vētrasputni cilvēki ir ieveduši sauszemes plēsējus. Jūras ūdens kļūst arvien piesārņotāks un daudzi putni sapinas zvejnieku tīklos. Šobrīd tiek veikts liels darbs, lai novērstu apdraudējumus ligzdošanas kolonijām.

Zinātniskais nosaukums Procellariiformes ir cēlies no latīņu vārda procella, kas nozīmē spēcīgs vējš vai vētra.[1]

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fosilie atradumi liecina, ka vētrasputnu kārtas sugas ir dzīvojušas jau pirms 60 miljoniem gadu. Vētrasputnu kārtas priekšteči bija kopīgi arī pingvīnveidīgo (Sphenisciformes) un gārgaļveidīgo kārtai (Gaviiformes). Fosilo atradumu nav daudz, bet 16 miljonus gadus vecie albatrosu un ūdensgriezējvētrasputnu fosilijas liecina, ka šo putnu uzbūve nav daudz mainījusies pa šiem gadiem. Pastāv viedoklis, ka vētrasputni vispirms radās dienvidu puslodes reģionos, lai arī lielākā daļa fosiliju ir atrastas tieši ziemeļu puslodē. DNS liecina, ka visām vētrasputnu sugām ir bijis viens priekštecis.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klejotājalbatross (Diomedea exulans) ir lielākais putns vētrasputnu kārtā, tā spārnu izplētums sasniedz 3,6 metrus

Vētrasputni ir ļoti dažādi. Tie var būt ļoti lieli putni un pavisam mazi. Lielākais vētrasputnu kārtā ir klejotājalbatross (Diomedea exulans), kas sver 11 kg, un tā spārnu izplētums ir 3,6 metrus. Kārtas mazākā suga ir mazais burātājs (Halocyptena microsoma), kas sver tikai 20 gramus, un tā spārnu izplētums ir 32 cm.[2]

Vētrasputnu taisnais knābis sastāv no 7—9 ragainām plāksnītēm. Plāksnīšu forma starp dažādām dzimtām ir atšķirīga. Nāsis veido viena vai divas garas cauruļveida ejas. Turklāt nāsis tiek lietotas kā ožas orgāns.[3] Spēja saost palīdz noteikt barības un ligzdas atrašanās vietu.[4] Pie knābja pamatnes vētrasputniem ir novietots īpašs sāls dziedzeris, kas palīdz atbrīvoties ķermenim no sāls, tā kā putni dzer okeāna ūdeni. Kuņģī visiem vētrasputniem izstrādājas īpaša eļļa, kas tiek izmantota kā barība garos pārlidojumos, kā arī, lai aizstāvētos pret ienaidniekiem.[2] Spārni visām sugām ir proporcionāli gari un slaidi. Pirksti savienoti ar peldpleznām, un aizmugurējais pirksts vāji attīstīts, vai tā nav vispār. Apspalvojums visbiežāk ir melns, balts un pelēks.

Lielākā daļa vētrasputnu lieto divas lidošanas tehnikas, kas ļauj taupīt enerģiju lidojuma laikā. Tās ir dinamiskā planēšana un slīpā planēšana. Dinamiskā planēšana nozīmē vētrasputna slīdēšanu gar viļņu galotnēm, uzķerot vertikālo gaisa plūsmu gar viļņa sienu. Tādējādi putni samazina nepieciešamo enerģiju, lai noturētos gaisā. Slīpā planēšana tiek izmantota, kad putns lido taisni uz priekšu. Vētrasputns pagriežas pret vēju, uzņemot augstumu, tad planē lejup līdz jūras virsmai. Planēšana ik pa brīdim mijas ar spārnu sasišanu. Spārnu sasišanas biežums ir atkarīgs no vēja stipruma un viļņu augstuma.[5] Lielo vētrasputnu ģints (Macronectes) sugām un albatrosiem lidošanu atvieglo pleca kaulu uzbūve — spārns plecā saslēdzas un bez grūtībām turas izstiepts gaisā. Šo spārna uzbūves īpatnību sauc par pleca atslēgu. Spārns bez mazākās muskuļu piepūles tiek noturēts izstieptā veidā paralēli zemei.[6] Burātāju dzimtai ir raksturīgi divi unikāli lidošanas veidi. Šīs dzimtas putni spēj skriet pa ūdens virsmu, turot spārnus paceltus gaisā kā buras. Spārni tiek vai nu ātri sasisti vai vējainā laikā putni lieto vēju, lai sevi noturētu virs ūdens.[7]

Lielākā daļa uz sauszemes ir neveikli un staigā slikti, bieži atbalstoties pret zemi ar krūtīm. Izņēmums ir albatrosi un lielie vētrasputni, kas barojas uz sauszemes, un ir veikli staigātāji.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas vētrasputnu sugas ligzdo ligzdošanas kolonijas. Vētrasputni veido monogāmus pārus, kuru attiecības bieži ir uz mūžu. Dažām sugām, īpaši tas ir raksturīgs albatrosiem, pāris noformējas vairāku gadu garumā. Pāris dejo riesta deju, kas tiek pilnveidota un papildināta ar detaļām gadu no gada. Katram pārim deja ir atšķirīga.[8] Citām sugām riesta izpausmes ir klusinātākas, bet arī tās ietver sinhronās lidošanas, sasaukšanās un citas aktivitātes. Saucieniem ir liela nozīme pāriem atrodot vienam otru, izdalot savu sugu no citām, kā arī novērtējot iespējamā partnera kvalitātes.[9] Arī pēc tam, kad pāris jau izveidojis attiecības, tie viens otru atrod ar saucienu palīdzību. Katru gadu tiek izdēta tikai viena ola, kā arī vētrasputni ligzdo tikai vienu reizi gadā. Toties albatrosi reizēm ligzdo vienu reizi divos gados.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Gotch, A. F. (1995) [1979]. "Albatrosses, Fulmars, Shearwaters, and Petrels". Latin Names Explained. A Guide to the Scientific Classifications of Reptiles, Birds & Mammals. New York, NY: Facts on File. p. 190. ISBN 0 8160 3377 3
  2. 2,0 2,1 2,2 Double, D. C. (2003). "Procellariiformes". In Hutchins, Michael. Grzimek's Animal Life Encyclopedia. 8 Birds I Tinamous and Ratites to Hoatzins (2 ed.). Farmington Hills, MI: Gale Group. pp. 107–110. ISBN 0 7876 5784 0.
  3. Lequette, B., Verheyden, C., Jowentin, P. (1989) "Olfaction in Subantarctic seabirds: Its phylogenetic and ecological significance"
  4. Evidence for nest-odour recognition in two species of diving petrel
  5. Warham, J. (1996). The Behaviour, Population, Biology and Physiology of the Petrels. London: Academic Press, ISBN 0-12-735415-8
  6. Pennycuick, C. J. (1982). "The flight of petrels and albatrosses (Procellariiformes), observed in South Georgia and its vicinity". Philosophical Transactions of the Royal Society of London B 300 (1098): 75–106. doi:10.1098/rstb.1982.0158
  7. Withers, P.C (1979) "Aerodynamics and Hydrodynamics of the ‘Hovering’ Flight of Wilson's Storm Petrel"
  8. Jouventin, P.; Monicault, G. de; Blosseville, J.M. (1981). "La danse de l'albatros, Phoebetria fusca". Behaviour 78: 43–80. doi:10.1163/156853981X00257
  9. Male blue petrels reveal their body mass when calling

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]