Aizkuņģa dziedzera sula

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Aizkuņģa dziedzera sula (pankreātiskā sula) ir sekrēts, kuru izdala aizkuņģa dziedzeris divpadsmitpirkstu zarnā caur galveno aizkuņģa dziedzera vadu un caur divpadsmitpirkstu zarnas lielo papillu (papilla duodeni major). [1] Sula satur bikarbonātus, enzīmus un elektrolītus, kuri veicina barības vielu šķelšanu (sagremošanu) un skābā himusa neitralizāciju.[1]

Elektrolīti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizkuņģa dziedzera sula satur elektrolītus un sāļus. Galvenie anjoni ir Cl un HCO3, katjoniNa+ un K+. Atšķirībā no siekalām aizkuņģa dziedzera sula ir izotoniska asinsplazmai neatkarīgi no stimulācijas pakāpes. Katjonu koncentrācija stimulācijas laikā paliek konstanta, bet Cl un HCO3 koncentrācija mainās pretējos virzienos. Maksimālās sekrēcijas laikā HCO3 koncentrācija sastāda 130—140 mmol/l, un pH vienāds ar 8,2.[1]

Fermenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No visām aizkuņģa dziedzera sulā esošajām olbaltumvielām 90% sastāda gremošanas fermenti, galvenokārt tās ir hidrolāzes, kuras sašķeļ dažādus substrātus. Starp hidrolāzēm ir vairāk proteolītisku fermentu — peptidāzu. Peptidāzes un A fosfolipāze sekretējas zimogēnu jeb enzīmu prekursoru veidā, kurus ir jāaktivē, savukārt lipāze, amilāze un ribonukleāze ir aktīvās formās. Aktivēšanu katalizē enterokināze, kas ir endopeptidāze, kuru izdala divpadsmitpirkstu zarnas gļotāda.[1]

Enterokināze katalizē tripsinogēna pārvēršanos tripsīnā, pēc kura veidošanās process turpinās autokatalīzes virzienā. Vēl tripsīns aktivē arī citas proteāzes. Aizkuņģa dziedzera sulā ir arī tripsīna inhibitori, kuri efektīvi bloķē tripsīna darbību, kamēr tas atrodas aizkuņģa dziedzerī, tādā veidā novēršot dziedzera pašsagremošanu.[1]

Regulēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanās regulējas humorāli un neirāli. Efektīvāki eksokrīnās aizkuņģa dziedzera daļas stimulatori ir hormoni sekretīns un holecistokinīns. Sekretīns stimulē šūnas, kuras klāj izvadus un kuras producē galvenokārt bikarbonātu un citus jonus, kā arī ūdeni. Holecistokinīns stimulē acinozās šūnas, kuras sekretē fermentus. Katrs no šiem hormoniem viegli ietekmē arī citas sistēmas: sekretīns ietekmē acinusus, bet holecistokinīns — izvadu epitēliju.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Ульмар Х.-Ф., Брюк К., Эве К., Карбах У., Детьен П., Вутке В., Дан Р., Тевс Г. Физиология человека: В 3-х томах. Т. 3 Пер. с англ./Под ред Шмидта Р. и Тевса Г. - 3-е изд. - М.: Мир, 2005. - 228 с., ил. ISBN 5-03003577-x