Siekalas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka siekalu parauga 60 reižu liels palielinājums. Melnās lodītes ir siekalās esošie gaisa burbulīši. bet fonā redzamas no mutes dobuma gļotādas atdalījušās šūnas

Siekalas ir viela, kuru izdala siekalu dziedzeri cilvēka un dažādu citu dzīvnieku mutes dobumā. Tās ir caurspīdīgs, staipīgs un nedaudz putojošs šķidrums. Siekalu sastāvā ir apmēram 99,5% ūdens un to galvenais uzdevums ir piedalīties ogļhidrātu gremošanā, uzturēt pastāvīgu pH līmeni, mitrināt mutes dobumu, kā arī aizsargāt zobus no bojāšanās. Katru dienu cilvēka mutē tiek saražots apmēram litrs šā sekrēta. Cilvēka dzīves laikā tiek saražots apmēram 30 000 litru, kas ir līdzvērtīgs tilpums apmēram 40 parastu vannu tilpumam.

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lubrikants[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekalas pārklāj mutes gļotādu, mehāniski aizsargājot to ēšanas, rīšanas un runāšanas laikā. To nodrošina mucīns. Cilvēkiem ar nelielu siekalu izdalīšanos (kserostomija), raksturīgs mutes sāpīgums un ļoti bieži pārtika (īpaši sausā barība) pielīp mutes iekšpusē. [1]

Gremošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekalas satur enzīmu amilāzi, kas spēj sašķelt cieti vienkāršākos cukuros, piemēram, maltozē un dekstrīnā, kas tālāk šķeļas tievajās zarnās. Tikai aptuveni 30% cietes hidrolīzes notiek mutes dobumā. Siekalu dziedzeri izdala siekalu lipāzi, lai sāktu tauku gremošanu. Siekalu lipāzei ir liela loma tauku šķelšanā jaundzimušajiem, jo to aizkuņģa dziedzerim vēl nepieciešams laiks, lai attīstītos.[2]

Pretmikrobu funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekalās ir imūnglobulīni (piemēram, IgA) un nespecifiskas pretmikrobu vielas (lizozīms, mieloperoksidāze, laktoferīns). Siekalas novērš ascendējošas infekcijas no siekalu dziedzeriem (piemēram, parotītu), un pasargā no zobu aplikuma veidošanās. Ja nestrādā baktericīdie faktori, tad sāk veidoties emalju demineralizējošas skābes un baktērijas var izraisīt arī strutojošus iekaisumus.

Bufera funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekalas ir bagātas ar dažādiem joniem. Šie joni darbojas kā buferis, saglabājot skābumu mutē noteiktā diapazonā, parasti pH 6,2—7,4. Tas novērš zobu demineralizāciju. Pie tam siekalas piegādā minerālvielas, kas pasargā emalju (Ca, P, Mg joni) [3]

Hormonālā funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažu dzīvnieku siekalās ir nervu augšanas faktors (NGFNerve Growth Factor), tas paātrina gļotādas sadzīšanu. Cilvēka siekalās tas nav atrasts. Siekalām, domājams, ir arī nozīme garšas kārpiņu attīstībā.

Garša[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekalas ir ļoti svarīga garšas sajūtas veidošanai. Tas ir nesējs, kurā ķīmiskās vielas tiek aiznestas līdz garšas receptora šūnām. Cilvēki ar nelielu siekalu daudzumu bieži sūdzas par garšas sajūtas traucējumiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Edgar, M.; Dawes, C.; O'Mullane, D. (2004). Saliva and Oral Health (3. izd.). British Dental Association. ISBN 0-904588-87-4.
  2. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  3. Physiology at MCG. http://web.archive.org/web/20080318102122/http://www.lib.mcg.edu/edu/eshuphysio/program/section6/6ch4/s6ch4_6.htm