Ciparu televīzija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ciparu video apraides standartu saraksts
DVB standarts (Eiropa)
DVB-S (satelīttelevīzija)
DVB-T (virszemes televīzija)
DVB-C (kabeļtelevīzija)
DVB-H (mobilā televīzija)
  • DVB-SH
    (mobilā satelīttelevīzija)
ATSC standarts (Ziemeļamerika)
ATSC (virszemes/kabeļtelevīzija)
ATSC-M/H (mobilā)
ISDB standarts (Japāna/Brazīlija)
ISDB-S (satelīttelevīzija)
ISDB-T (virszemes)
ISDB-C (kabeļtelevīzija)
SBTVD (Brazīlija)
DMB standarts
(Dienvidkoreja mobilā/Ķīna)
T-DMB (virszemes)
S-DMB (satelīttelevīzija)
DMB-T/H (Ķīna)
Video kodeki
Video
Audio
Frekvenču josla
VHF
UHF
SHF

Ciparu televīzija (jeb Digitālā televīzija) ir televīzija, kur video pārraida MPEG2, MPEG4 vai citādi kodētas ciparu straumes (stream) veidā, atšķirībā no parastās televīzijas. Ciparu signālu var izplatīt kabeļtīklos (ciparu kabeļtelevīzija), no pavadoņa (ciparu pavadoņtelevīzija), vai arī ar parasto TV raidīšanas aparatūru (ciparu virszemes televīzija)(parasti tieši ar šo saprot ciparu televīziju). Atšķirībā no analogās televīzijas, te ir iespējams mainīt kvalitāti (augstas kvalitātes kanāls, kas aizņem vairākus analogos kanālus, vai (biežāk) zemas kvalitātes kanāls, kur tādus vairākus var iepresēt vienā analogajā kanālā).

Priekšrocības un trūkumi, salīdzinot ar analogo televīziju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Priekšrocības:
    • Nemainīgi augsta attēla kvalitāte, neatkarīgi no uztveršanas apstākļiem (kamēr vien ir signāls),
    • Vienā frekvenču joslā ir iespējams izvietot vairākus kanālus.
  • Trūkumi:
    • Pie pārāk vāja signāla attēla nav nemaz (analogajai TV šajā gadījumā būtu sliktas kvalitātes attēls),
    • Dārga aparatūra.

Pasaulē eksistē vairāki ciparu televīzijas standarti, no kuriem nozīmīgākie ir Eiropas (DVB), ASV (ATSC) un Japānas (ISDB). Latvijā tiek lietots DVB standarts. Ciparu televīzijai ir iespējama satura šifrēšana, kas ir viens no galvenajiem iemesliem tās lietojumam pavadoņtelevīzijā un kabeļtelevīzijā.

DVB-T[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā (un Latvijā) lietotais apraides ciparu virszemes televīzijas standarts ir DVB-T (Digital Video Broadcasting - Terrestrial). Šeit pārraida kompresētu ciparu video (kopā ar audio), izmantojot OFDM modulāciju. Standarta video kodeki ir MPEG2 un H264.

Eksistē 3 OFDM modulācijas paveidi: attiecīgi ar 2048, 4096 un 8192 subnesējiem. Izplatītākais standarts ir ar 8192 subnesējiem. Standartus ar mazāku subnesēju skaitu standartizēja tad, kad vēl nebija skaidrs vai būs iespējams pietiekoši lēti izgatavot 8192 subnesēju demodulatoru.

Katru subnesēju var modulēt ar QPSK, 16-QAM vai 64-QAM. Katrs DVB-T kanāls var aizņemt 5,6,7 vai 8 MHz platu frekvenču joslu. Tā, kā DVB-T lieto OFDM, te raidītājam ir nepieciešama lineāra izejas pakāpe, kas nozīmē samazinātu lietderības koeficientu un lielākas raidītāja izgatavošanas izmaksas.

DVB iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • DVB-T (angļu: Digital Video Broadcasting - Terrestrial) — Ciparu virszemes televīzija
  • DVB-C (angļu: Digital Video Broadcasting - Cable) — Ciparu kabeļtelevīzija
  • DVB-S (angļu: Digital Video Broadcasting - Satellite) — Ciparu setelīttelevīzija
  • DVB-H (angļu: Digital Video Broadcasting - Handheld) — Ciparu mobīlā televīzija
  • DVB-IPTV (angļu: Digital Video Broadcasting - Internet Protocol TV) — Ciparu internettelevīzija