Eņģeļzivis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eņģeļzivis
Pomacanthidae (Cockerell, 1915)
Franču eņģeļzivs (Pomacanthus paru)
Franču eņģeļzivs (Pomacanthus paru)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Kaulzivis (Osteichthyes)
Klase Starspures (Actinopterygii)
Kārta Asarveidīgās (Perciformes)
Apakškārta Īstie asari (Percoidei)
Virsdzimta Asaru virsdzimta (Percoidea)
Dzimta Eņģeļzivis (Pomacanthidae)

Eņģeļzivis, eņģeļzivju dzimta (Pomacanthidae) ir jūras zivis, kas pieder pie starspuru zivju (Actinopterygii) klases kaulzivju (Osteichthyes) virsklasē.

Tās dzīvo tropu un subtropu jūras ūdeņos, parasti mīt koraļļu rifos Atlantijas, Indijas un galvenokārt Klusajā okeānā. Eņģeļzivju dzimtā ir 7 ģintis un apmēram 86 sugas. Eņģeļzivis nevajadzētu sajaukt ar saldūdens eņģeļzivīm (Pterophyllum), kas dzīvo Amazones upes baseinā.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskā eņģeļzivs (Pygoplites diacanthus)

Eņģeļzivis ir ļoti krāsainas un košas, to ķermeņi ir laterāli saspiesti un atgādina koka lapu. Pateicoties savām krāsām un elegantajam izskatam, viņu var salīdzināt ar dzīvu dārglietu koraļļu rifu pasaulē. Eņģeļzivju krāsa mainās atkarībā no tās vecuma.[1] Viena no skaistākajām eņģeļzivīm ir karalienes eņģeļzivs (Holacanthus ciliaris), kas izaug 45 cm gara. Tā ir jaukti neonzila un dzeltena, ar vizuļojošām purpursarkanām un oranžām detaļām, un par pārsteigumu savam izskatam tā ļoti labi spēj paslēpties.

Eņģeļzivis ir līdzīgas tauriņzivīm (Chaetodontidae), un to dzimtas ir radniecīgas. Eņģeļzivis no tauriņzivīm atšķiras ar to, ka pirmajām ir dzelonim līdzīgs muguras pagarinājums, kas ir daļa no žaunu vāka[2]. Šī īpatnība atspoguļojas zinātniskajā nosaukumā Pomacanthidae: grieķu valodā "poma" nozīmē "vāks", un "akantha" nozīmē "dzelonis".

Eņģeļzivīm ir mazas mutes, relatīvi lielas krūšu spuras un noapaļotas, mēnesveidīgas astes spuras. Vislielākā no eņģeļzivīm ir pelēkā eņģeļzivs (Pomacanthus arcuatus), kas var sasniegt 60 cm. Toties vismazākās ir sugas no Centropyge ģints, kas nepārsniedz 15 cm. Parasti eņģeļzivis ir 20 — 30 cm garas. Mazākās ir populāras akvāriju zivis, toties lielākās tiek zvejotas pārtikai, lai gan ir bijuši saindēšanās gadījumi.

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilsejas eņģeļzivs (Pomacanthus xanthometopon)
Zilsvītru eņģeļzivs (Chaetodontoplus septentrionalis)

Lielākās eņģeļzivis ir pazīstamas ar savu bezbailību, un tās parasti droši peld nirēju tuvumā. Lielākā daļa eņģeļzivju viegli piemērojas dzīvei nebrīvē, tomēr dažas sugas ir grūti turēt akvārijos, jo tām ir specifiska diēta. Barošanās ieradumi ir ļoti atšķirīgi katrai ģintij, piemēram, Genicanthus barojas ar planktonu, bet Centropyge priekšroku dod šķiedrveida aļģēm, toties pārējo ģinšu eņģeļzivis barojas ar dziļūdens bezmugurkaulniekiem; sūkļiem, sūneņiem, tunikātiem, aktīvijām, koraļļiem un hidrām.[3]

Lielākā daļa eņģeļzivju dzīvo seklos koraļļu rifos, ne dziļāk par 20 m, tikai dažas sugas eņģeļzivis var sastapt dziļāk par 50 metriem[3]. Toties Centropyge ģints eņģeļzivis mitinās 150 m dziļumā. Eņģeļzivis ir aktīvas dienā, un naktīs tās slēpjas starp akmeņiem un koraļļiem. Ir sugas, kas ir izteikti teritoriālas un dzīvo monogāmos pāros. Bet ir sugas, kas veido nelielus harēmus, kuros ir viens dominants tēviņš. Par eņģeļzivju vairošanos savvaļā ir zināms maz, bet nebrīvē tās ir grūti audzēt. Iespējams, ka nārsts notiek pāros un tiek izlaists liels daudzums ikru. Pastāv uzskats, ka eņģeļzivis ir hermofrodītes, un mātītes spēj pārmainīties par tēviņiem.[4].

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]