Gerdenis
Gerdenis (lietuviešu: Gerdenis vai Girdenis, baltkrievu: Гердзень, latīņu: Gerdine de Nailse, vācu: Gerden) bija Polockas kņazs Lietuvas dižkunigaitijas pilsoņu karu laikā no 1263. līdz 1267. gadam. Viņš parakstīja miera līgumu ar Livonijas ordeņa mestru Konrādu fon Mandernu, kurā Polocka atteicās no pretenzijām uz Lotigolas zemi.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1260. gada jūnijā Gerdeņa no Nalsenes vārds (Gerdine de Nailse) pieminēts Lietuvas karaļa Mindauga parakstītajā dokumentā, kurā karalis apsolīja dāvināt savu valsti Vācu ordenim gadījumā, ja pēc viņa nāves nebūtu likumīgu mantinieku [1].
Līdz 1263. gadam Gerdenis bija Mindauga vasalis, bet pēc viņa nogalināšanas kļuva par dižkunigaiša Tranaiša un Nalsenes kunigaiša Daumanta sabiedroto. Pēc Tranaiša rīkojuma viņš 1263. gada beigās iebruka Polockā un nogalināja Mindauga brāļa Dausprunga mazdēlu Polockas kņazu Tautivilu.
Lai iegūtu sabiedrotos cīņā pret Mindauga dēlu Vaišvilku, pēc kļūšanas par Polockas kņazu viņš 1263. gada decembra beigās noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni un Rīgas rāti, kurā atteicās no pretenzijām uz Lotigolas zemi.
Pēc Tranaiša nogalināšanas 1264. gadā un Daumanta aizbēgšanas uz Pleskavas zemi Gerdenis kļuva par jaunā dižkunigaiša Vaišvilka vasali un 1265. gadā par Nalšenes kunigaiti. 1266. un 1267. gadā viņš trīs reizes karoja ar Pleskavas kņaza Daumanta vadīto karaspēku un krita kaujā 1267. gada vasarā. Pēc viņa nāves par Polockas kņazu kļuva Izjaslavs.
Karš starp Gerdeni un Daumantu (1266)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Novgorodas hronikas ziņām 1266. (6774). gadā Pleskavas iedzīvotāji ievēlēja lietuviešu (Nalsenes) kņazu Daumantu. Tajā pašā gadā Daumants pulcināja karaspēku atriebes karagājienā pret lietuviešu pagāniem, kura laikā viņi saņēma gūstā Gerdeņa sievu un divus dēlus. Gerdenis sapulcēja savu karaspēku un sekoja viņiem līdz Daugavas krastam. Kad lietuvieši sāka celties pāri upei, pleskavieši viņiem uzbruka, daudzus apkāva, daudzi noslīka upē. Vienīgi Gerdenis ar nelielu karadraudzi izglābās. Tā paša gada ziemā kņazs Daumants atkal devās sirojumā pret lietuviešiem.
Tajā pašā gadā Novgorodā ieradās Vladimiras-Suzdaļas kņazs Jaroslavs Jaroslavovičs, lai padzītu Pleskavas kņazu Daumantu un atjaunotu Rurikoviču dinastiju, taču Novgorodas veče tam pretojās.[2]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jonynas I., Gerdenis // Lietuvas enciklopēdija, Kauņa 1940., 8. sējuma 1338 lpp.
- Raulinaitis Z., Karaliaus palikimas, Viļņa, 1996.
- Охотникова В. И., Повесть о Довмонте, Ленинград, 1985. (krieviski)
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- A.Kuzmins par Polockas zemes 13.-15. gs. aktiem (krieviski)
- Karl Eduard Napiersky. Russisch-livländische Urkunden, 1868 (vāciski)/(krieviski)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Codex Diplomaticus Lithuaniae e Codicibus Manuscriptis, in Archivo Secreto Regiomontano Asservatis, edidit Eduardus Raczynski. Vratislaviae, sumptibus Sigismundi Schletter. 1845.
- ↑ Novgorodas hronika 100 lpp. (angliski)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Lengvīns |
Nalsenes kunigaitis (kopā ar Daumantu) 1260—1267† |
Pēctecis: Sukse |
| Priekštecis: Konstantīns Bezrocis |
Polockas kņazs 1263—1267† |
Pēctecis: Izjaslavs |