Daugava

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par upi. Par citām jēdziena Daugava nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Daugava
Nosaukums citas valsts teritorijā:
Valsts karogs: Baltkrievija  Zahodņaja Dzvina baltkrievu: Заходняя Дзвіна
Valsts karogs: Krievija  Zapadnaja Dvina krievu: Западная Двина
Daugava Rīgā, iepretīm Ķīpsalai
Daugava Rīgā, iepretīm Ķīpsalai
Fluss-lv-Düna.png
Izteka Ohvata ezers (Krievija)
56°44′10″N 32°18′20″E / 56.73611°N 32.30556°E / 56.73611; 32.30556
Ieteka Rīgas līcis
57°03′41″N 24°01′32″E / 57.06139°N 24.02556°E / 57.06139; 24.02556Koordinātas: 57°03′41″N 24°01′32″E / 57.06139°N 24.02556°E / 57.06139; 24.02556
Baseina valstis Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Karogs: Igaunija Igaunija
Caurteces valstis Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Karogs: Latvija Latvija
Garums 1005 km (Latvijā 352 km)
Iztekas augstums 221 m
Ietekas augstums 0 m
Kritums 221 m  (Latvijā 99 m)
Vidējā caurtece 678 m³/s 
Gada notece 21 km³ 
Baseina platība 87900 km² (Latvijā 24700 km²)
Galvenās pietekas Aiviekste, Dzisna, Drisa, Ogre

Daugava (lībiešu: Vēna[1], lietuviešu: Dauguva, krievu: За́падная Двина́, baltkrievu: Заходняя Дзвіна, vācu: Düna, poļu: Dźwina) ir Latvijas lielākā upe, kas iztek no Valdaja augstienes Krievijā, tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai, līdz ietek Rīgas jūras līcī, Baltijas jūrā, kur veido Rīgas ostas akvatoriju. Daugavas garums ir 1005 km, no tiem 352 km Latvijā.[2]

Daugava latviešiem ir arī viens no nacionālajiem simboliem, kuru apdzied dziesmās, dēvējot par „Daugavu māmuļu”, par tautas „likteņupi”.[3] Ar cīņu 20. gadsimta beigās pret Daugavas HES būvniecību, kuru izveidojot tiktu applūdināta Daugavas ieleja starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvijai neatkarību.

Nosaukuma cilme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes latviešu nosaukums „Daugava” un lietuviešu „Dauguva” ir cēlies no seniem baltu vārdiem „daudz” un „ūdens”. Vairumā citu valodu lietotais nosaukums Dyna — Двина — Дзьвіна — Dźwina — Düna — Dvina cēlies no Baltijas somu valodās lietotā upes nosaukuma Vīna-Väina (līvu: vēna — 'jūras šaurums'; 'osta', 'upes ieteka jūrā'). Šis nosaukums visagrāk pieminēts vikingu sāgās un Nestora hronikā. Kādā vikingu rūnakmenī nosaukta par Tūnu, ko vācu tirgotāji saukuši par Dune vai Dīnu, bet senie slāvi par Dveinu un Dvinu.

Klaudija Ptolemaja 2. gadsimtā veidotajā kartē redzams Rīgas līcis un tajā ietekošā upe Rubona. Tā sauktais ziemeļu jeb dzintara ceļš Romas impērijai bija visnotaļ pazīstams, jau sengrieķu dzejnieki bija apjūsmojuši upi vārdā Eridāna.[4] Grieķu teika stāsta, ka pa Eridānu mājup no brauciena pa Melno jūru atgriezušies argonauti.[5] Tā gan ir tikai viena no versijām par argonautu mājupceļu, parastākais viedoklis ir tāds, ka argonauti nav atstajuši Melnās jūras baseinu un Balkānus. Par Eridānu parasti pieņem Padas upi, ko tagad sauc par Po un kas tek Itālijas ziemeļos. Tomēr, piemēram, pastāv viedoklis, ka mītā par Faetonu, epizodē, kurā Zeva zibens notriektais Faetons iekrīt Eridānas upē, pēc dažu pētnieku uzskatiem ar Eridānas upi var identificēt Daugavu, un pats notikums saistāms ar meteorīta nokrišanu Sāmsalā (Kāli meteorīta krāteri). Grieķu rakstītajos avotos Eridāna minēta kā upe tālu ziemeļos, kurā bagātīgi tiek atrasts dzintars.[6]

Lielākās Daugavas pietekas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kreisās puses pietekas:

Labās puses pietekas:

Lielākās pilsētas Daugavas krastos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugava Naujenes apkārtnē

Daugavas hidroelektrostacijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz Daugavas upes atrodas trīs HES (hidroelektrostacijas) — Rīgas HES 35 km no upes grīvas Rīgas līcī, Ķeguma HES, kas atrodas 70 km attālumā no grīvas, un Pļaviņu HES, kas atrodas jau 107 km no grīvas. Bija plānots arī celt ceturto HES Latvijā, bet asās kritikas dēļ tas tika atcelts. HES dēļ tikuši iztaisnoti vairāki upes līkumi, tādējādi Daugavas garums ir samazinājies par 15 km (Latvijas teritorijā iepriekš Daugavas garums bija 367 km).[7] Baltkrievijā uz Daugavas šobrīd plāno būvēt vēl 3—4 HES.

Dabas parks „Daugavas loki”[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavas loki.

Šķērsojot Latvijas robežu, Daugava jau ir 200 m plata upe. Augštecē Latvijas teritorijā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstieni, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā atrodas daudzi vērtīgi biotopi. Augu sugu daudzveidības ziņā tā ir viena no interesantākajām teritorijām Latvijā. Skaistās ainavas un daudzie pilskalni rada priekšnoteikumus tūrisma attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks „Daugavas loki”.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikingu sāgās par Daugavas ūdens ceļu („Ceļš no varjagiem uz grieķiem”) ir vairāk detalizētas informācijas nekā par citām Austrumeiropas upēm. Tas liecina par Daugavas (vikingu: Dyna) lielo nozīmi tā laika tirdzniecības sakaros.[8]

Nestors savas hronikas sākumā rakstīja:

Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лес) un tek uz dienvidiem, bet Daugava no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļas daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Daugavu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij.

Izmaiņas vēstures gaitā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavas grīva kopš seniem laikiem bija sekla, pieblīvēta ar sanesto smilšu sēkļiem, kas veicināja lielus plūdus pavasaros. Ūdens masu Daugavas lejtecē pavasaros palielināja arī Lielupes un Juglas notece pa Daugavu. Ūdens līmenis pavasaros strauji cēlās, appludinot plašo līdzenumu un bieži izraujot jaunu gultni. Vartbergas Hermanis savā hronikā min 1363. gada plūdus, kuru rezultātā Rīga uz vairākām nedēļām pilnībā tika izolēta no ārpasaules. Kaspars Padels savās piezīmēs min 1562., 1578., 1590. gadu plūdus, kad noslīkuši daudzi cilvēki un lopi. 1597. gadā plūdi ilguši no 6. aprīļa līdz 19. aprīlim, bet 1615. gadā Daugavas ūdeņi nav spējuši izlauzt ledus barjeru pie Doles salas un Daugava uz laiku izlauzusi sev jaunu gultni uz Juglas ezeru. 1708./1709. gada ziemā ledus biezums Daugavā sasniedza 1,7 m — uznākot atkusnim sākās plūdi, kas izlauza Rīgas vārtus un pilsēta applūda (ūdens līmenis sasniedza 4,68 m virs jūras līmeņa).[9]

Līdz 16. gadsimta vidum Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem (tag. Vecdaugava), bet tagadējās Daugavas grīvas vietā atradās lēzens kāpu valnis. 1567. gada pavasara plūdos upe pārrāva kāpas un izveidoja jaunu ieteku jūrā. 16.—17. gs. jaunā Daugavas grīva kļuva aizvien plašāka, bet vecā pamazām aizsērēja.

Lai pasargātu Daugavas gultni no aizsērēšanas un Rīgas pilsētu no plūdiem, 16.—17. gs. mijā upes lejtecē sāka celt dambjus. Līdz ar to tika paātrināts upes tecējums, bet tas savukārt veicināja smilšu aizskalošanu no gultnes. Ar dambjiem no upes pamatstraumes tika atšķeltas salas, īpaši tās, kas atradās pretī Sarkandaugavai un Mīlgrāvim, aiz kurām upes attekas sāka aizsērēt, bet pašas salas „augt”. Vesela salu rinda — Putnu, Kundziņu, Kurpnieku, Iļķena, Kroņa, Gubernatora, — pēc dambju uzcelšanas saplūda kopā, izveidojot lielo Kundziņsalu. Līdzīgā kārtā palielinājās Lucavsala, Ķīpsala u.c.

Daugava kā senais tirdzniecības ceļš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Borisa jeb Daugavas akmens” (12. gs.) pie senā Daugavas ūdensceļa. Laukakmens ar izkaltu krustu atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Drujas ciema.

Upe izsenis tika izmantota kā ērts tirdzniecības ceļš preču pārvadāšanai. No Daugavas kopējā garuma ūdens transports varēja izmantot ap 980 km. Izmantojot Daugavas augšteces pietekas, pa vairākiem valkiem varēja bez sevišķām grūtībām sasniegt Dņepru, Volgu un to pietekas. Taču tā kā Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču), un diezgan sekla (vasarās pat lejtecē vietām tās dziļums nepārsniedza 1 m), bet ledus klāja upi 4 mēnešus gadā, navigācijas sezona bija tikai agrā pavasarī vai vēlā rudenī. 15.—16. gs. mijā Daugavā no jūras varēja ienākt kuģi ar maksimālo iegrimi 4 olektis (2,4 m), bet lielākiem kuģiem nācās stāvēt Daugavgrīvā un preces uz un no pilsētas vest ar liellaivām. Sausās vasarās (kādas vesela virkne bija 17. gs. beigās) bieži vien kuģi vispār nevarēja ienākt Daugavā.

Šo upes īpatnību dēļ nevarēja izmantot vienus un tos pašus peldlīdzekļus gan jūrā, gan upē — preces upes grīvā vajadzēja pārkraut no jūras kuģiem upes plakandibena laivās. Tas nāca par labu Rīgai kā šādam pārkraušanas centram.

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valodniecība Somugristika 49.lpp (latviski). Latvijas Universitāte. Atjaunināts: 2012. gada 28. decembrī.
  2. Daugava, šķirklis Latvijas Enciklopēdiskajā vārdnīcā portālā letonika.lv, informācija iegūta 04.06.2008
  3. Dabas parks "Daugavas loki" (latviski). VisitLatvia. Atjaunināts: 2012. gada 28. decembrī.
  4. Rolands Arturs Bebris. «visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī» (latviski). Vides Vēstis. Atjaunināts: 2012. gada 28. decembrī.
  5. Ivars Vīks. Teiksmainā Rīga (latviski). Svētavots. Atjaunināts: 2012. gada 28. decembrī.
  6. Santa Agnese Jansone. Pati cilts barbariska un necivilizēta, asa un cieta… jeb kā mūsu senčus citi redzēja līdz 13. gadsimta vidum (latviski). Senzeme. Atjaunināts: 2012. gada 28. decembrī.
  7. Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003.  135.—167. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
  8. Джаксон Т.Н. Austr i Gordum: древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Maskava, 2001. 71—72 lpp.
  9. Feodālā Rīga. / red. T.Zeids — Zinātne: Rīga, 1978., 15.—16. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]