Gulags

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bijušās GULAG nometnes Perma-36 (1943-1987) sargtornis un elektriskais žogs (tagad muzejs Kučino pie Čusovojas, 2008).
Pastkaste pie GULAG nometnes Perma-36 sienas.

Gulags (krievu: ГУЛАГ- Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний) bija NKVD apakšnodaļa, kura no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja koncentrācijas un "labošanas darba" nometnes PSRS teritorijā. Lai gan lielākā daļa ieslodzīto Gulaga nometnēs nebija politiskie ieslodzītie, Gulags bija svarīgākais politisko represiju instruments PSRS. Apmēram puse no politiskajiem ieslodzītajiem tika nosūtīti uz nometnēm bez tiesas sprieduma, liela daļa notiesāti pēc NKVD troiku, kā arī dažu ārpustiesu instanču lēmumiem. Termins "Gulags" kļuva pazīstams pasaulē pēc Aleksandra Solžeņicina darba "Gulaga arhipelāgs" publicēšanas ASV 1973. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no pirmajām nometnēm, kuru uzskata par Gulaga priekšteci, tika izveidota 1923. gadā Solovku salās. 1930. gada 25. aprīlī tika izveidota Gulaga organizācija, kuras pirmais priekšnieks (no aprīļa līdz jūnijam) bija latvietis Teodors (Fjodors) Eihmans. No 1931. līdz 1933. gadam izmantojot ieslodzīto darbaspēku tika izbūvēts Baltās-Baltijas jūras kanāls. Tika veidotas jaunas nometnes vietās ar bagātiem derīgo izrakteņu un kokmateriālu resursiem. Lielākie nometņu kompleksi bija Vorkuta (akmeņogles), Noriļska (niķelis un citi krāsainie metāli) un Kolima (zelts). Pirmais Tālo Austrumu nometņu apgabala (Daļstroj) priekšnieks bija vēl viens latvietis - Eduards Bērziņš. Ieslodzīto skaits ievērojami palielinājās Lielā terora laikā 1937.-1938. gados. 1938. gadā nometnēs ieslodzīto skaits sasniedza jau gandrīz 2 miljonus.[1] Tajā pašā laika daudzi līdzšinējie ieslodzītie tika nošauti.

1939-40. gadā sākoties Otrajam Pasaules karam PSRS okupēja Polijas austrumu apgabalus un Baltijas valstis un līdz 1941. gada vasarai uz Gulagu (Vjatlagu, Usoļlagu u.c.) nosūtīja 108 000 Polijas un 96 000 Baltijas valstu iedzīvotāju.[2] Sevišķi smagi apstākļi nometnēs bija 1941-43. gadā. 1941-42. gada ziemā gāja bojā ceturtā daļa ieslodzīto. Arī nākošajos divos gados mirstība (pēc oficiālās statistikas, kura nav pilnīga) sasniedza gandrīz 25%.[nepieciešama atsauce]

Pēc Otrā Pasaules kara beigām uz Gulagu (t. sk. uz Steplagu Kazahstānā) tika nosūtīts ievērojams daudzums Baltijas valstu iedzīvotāju, kā arī ukraiņu, kuri bija cīnījušies pret Sarkano Armiju vai arī piedalījušies partizānu cīņās. Politisko ieslodzīto īpatsvars 1941-45. gadā bija 30-40%, bet 1946. gadā tas sasniedza gandrīz 60%.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā tika atbrīvota daļa nepolitisko ieslodzīto. Politisko ieslodzīto atbrīvošana sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1960. gada 25. janvārī Gulaga organizācija tika oficiāli likvidēta. Tomēr līdzīgas ieslodzījuma nometnes pastāvēja līdz pat Mihaila Gorbačova reformām 80. gadu beigās.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Apelbauma, Anne. Gulags: padomju nometņu vēsture. Rīga. Atēna 2004. ISBN 9984-34-102-X 553. lpp.
  2. Apelbauma, Anne. Gulags: padomju nometņu vēsture. Rīga. Atēna 2004. ISBN 9984-34-102-X 415. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]