Lielais terors

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielā terora galvenie realizētāji - N. Ježovs un J.Staļins 1937. gada 20. decembrī.
Viens no Ļeņingradas sodāmo sarakstiem ar tā laika PSRS vadītāju Staļina, Vorošilova, Kaganoviča, Ždanova un Molotova parakstiem (1937. gada aprīlī).

Lielais terors bija politiskās represijas un vajāšanas Padomju Savienībā no 1936. līdz 1938. gadam, kuras notika Josifa Staļina vadībā. Represijas skāra galvenokārt komunistiskās partijas biedrus, Sarkanās armijas vadību, zemniecību un nacionālās minoritātes.

Tīrīšanas vadībā un armijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1936. gada augustā Maskavā notika paraugprāva, kurā notiesāja 16 augsta ranga komunistiskās partijas vecbiedrus un valsts darbiniekus, ieskaitot bijušo Komunistiskās Internacionāles vadītāju Grigoriju Zinovjevu un bijušo Padomju Krievijas valsts galvu Ļevu Kameņevu. Visiem tika piespriests nāvessods un viņi tika nošauti. 1937. gada janvārī notiesāja 17 mazāk nozīmīgus darbiniekus, kurus apsūdzēja sazvērestībā sadarbojoties ar Ļevu Trocki. 13 apsūdzētie tika nošauti, bet pārējie nosūtīti uz Gulaga nometnēm, kur drīz gāja bojā. 1937. gada 30. jūlijā tika izveidotas speciālas komisijas ātrākai arestēto notiesāšanai- NKVD troikas. 1937. gada jūnijā slepens tribunāls notiesāja Sarkanās armijas vadību ieskaitot tās virspavēlnieku Mihailu Tuhačevski un M. Frunzes Kara akadēmijas priekšnieku Augustu Korku. 1938. gada martā paraugprāvā notiesāja 21 augsta ranga partijas un valdības darbinieku, ieskaitot bijušo Komunistiskās Internacionāles vadītāju Nikolaju Buharinu, bijušo valdības vadītāju Alekseju Rikovu un bijušo NKVD vadītāju Genrihu Jagodu. 18 no apsūdzētajiem tika piespriests nāvessods. Sekoja vēl citi aresti kā rezultātā gandrīz visi boļševiki, kuri bija aktīvi piedalījušies 1917. gada revolūcijā tika sodīti ar nāvi, tajā skaitā četri no sešiem Oktobra revolūcijas laika politbiroja locekļiem, kuri bija dzīvi (Ļevs Trockis tika nogalināts vēlāk, sestais bija pats Staļins).

Nacionālās operācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par nacionālo operāciju sākumu ir jāuzskata 1937. gada 25. jūlijs, kad NKVD vadītājs Nikolajs Ježovs parakstīja un telegrāfiski izsludināja pavēli "nr.00439", — piecu dienu laikā arestēt visus Vācijas pavalstniekus, tajā skaitā politiskos emigrantus, kuri bija strādājuši vai strādāja militārajā rūpniecībā un transportā. 11. augustā sekoja pavēle par represiju uzsākšanu pret PSRS dzīvojošajiem poļiem, bet ar 23. oktobra pavēli N. Ježovs lika arestēt un nodot tiesai visus pārbēdzējus no ārvalstīm. Pēc nacionālās pazīmes veiktā masu terora laikā līdz 1938. gada septembrim vien nāvessodu piesprieda 172 830 arestētajiem.[1]

Nacionālā operācija pret latviešiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no etniskajām grupām, kas īpaši cieta Lielajā terorā, bija Padomju Savienībā dzīvojošie latvieši. 1937. gada 30. novembrī PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks Frinovskis pavēlēja 3. decembrī vienlaikus visās PSRS republikās, novados un apgabalos veikt latviešu arestu. Arestam tika pakļauti visi latvieši, kuri PSRS bija ieradušies pēc 1920. gada, latviešu biedrības "Prometejs" vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki, agrāk funkcionējušo akciju sabiedrību "Produkts" un "Kokmateriālu produkts" bijušie vadītāji un valdes locekļi, Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, un latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS. Tāpat arestēja latviešu kultūras darbiniekus, žurnālistus, skolotājus un latviešu kolhozu, amatnieku arteļu un kooperatīvo uzņēmumu darbiniekus. Latviešus apsūdzēja spiegošanā un diversiju plānošanā, pretpadomju un nacionālistiskā darbībā. Kā liecina krievu vēsturnieku N. Ohotina un A. Roginska pētījumi, laikā no 1937. gada decembra līdz 1938. gada novembrim NKVD "divnieki" un "trijnieki" pa "latviešu līniju" notiesāja 22 360 cilvēkus. 16 573 (74%) saņēma nāvessodu. Arestēto sievas izsūtīja nometinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, daudzkārt arī viņas apcietināja un ievietoja labošanas darbu nometnēs.[1]

Reabilitācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Staļina nāves PSKP kongresā 1956. gada februārī Ņikita Hruščovs nosodīja lielo teroru un atzina, ka daudz upuru bija bez vainas. Pamazām sākās nepatiesi notiesāto personu reabilitācija. Mihails Tuhačevskis un citi Sarkanās armijas ģenerāļi tika reabilitēti 1957. gadā. 50. gados tika reabilitēti politbiroja locekļi Jānis Rudzutaks un Staņislavs Kosiors. Taču Nikolajs Buharins un citi Maskavas paraugprāvās notiesātie tika reabilitēti tikai 1988. gada nogalē.

Upuru skaits[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc padomju arhīvu datiem 1937.-1938. gadā NKVD arestēja 1 548 366 cilvēku, no kuriem 681 692 tika nošauti. Pēc citiem datiem šo divu gadu laikā nogalināto skaits ir lielāks - 950 000 līdz 1,2 miljoniem.[2]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]