Haiku

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Haiku jeb haika ir Japānā raksturīga īpaša īsa bezatskaņu dzejas forma, kas savas uzbūves ziņā tā līdzinās tankai, tikai bez divām pēdējām rindām, tātad tā sastāv tikai no 17 zilbēm, veidojot 5 – 7 – 5 zilbju trīsrindi. Tā ir vēl piesātinātāka, jo nu mirkļa emocionālā atblāzma tiek ielikta tikai 17 zilbēs, nevis 31 zilbē, kā tankās. Gan tankas, gan haiku izsaka Japānas skaistuma būtību. Haiku jeb trīsrinde ir japāņu kultūras neatņemama sastāvdaļa. Apbrīnojama ir haiku žanra dzīvotspēja, - sākot no 16. gadsimta, kad budistu mūks Moritake Arakida, vērojot krītam rudens lapas, iemērca otu tušā un uzrakstīja vienu no pirmajām trīsrindēm.

[izmainīt šo sadaļu] Raksturojums

Haiku tiek ietverts īss spēcīga pārdzīvojuma mirklis saistībā ar kādu dabas tēlu un mūžības apjautu. No 16. gadsimta līdz pat mūsu dienām haiku žanrs tradicionāli ir saglabājis abus žanra noteikumus - 17 zilbes un sezonas vārdu. Sezonas vārds (kigo) norāda uz noteiktu gadalaiku, veidojot haiku jēdzienisko telpu. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā norāde uz cilvēku pasaules un dabas saistību caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Līdz ar to gadalaiks ir galvenais haiku tēlu sistēmas komponents, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus dabas mūžīgajā riņķojumā. Kāda cilvēka dzīves šķautne tiek sasaistīta ar mūžību, nemitīgajai dabas kustībai līdz pievienojas cilvēka dvēseles izjūtas. Ja sezonas vārds haiku dzejolī akcentē komisko, vispārējo plānu, tad otrais haiku tēlu sistēmas plāns ir konkrētais, priekšmetiskais. Abu plānu pretstatījums ļauj uzdzirkstīt apjausmai par savstarpējo sakarību, saistību. Haiku nevar būt gadījuma detaļu, lieku vārdu, jo dzejas telpa ir pārāk maza. Tā ir filozofiska dzeja. No vienas puses, haiku tēli tiek uztverti paši par sevi. Bambusa lapa, putns, migla un klints eksistē - ir. Tie pastāv kā bambusa lapa, putns, migla un klints. Mūžīgajā formu un norišu mutulī tie ir tādi ar savu mūžības pirmenerģiju. Dziļākā kontekstā haiku tēli sasaista dzejolī pat nenosauktu asociāciju plūsmu par visa esošā harmoniju. Īpašo haiku harmoniju rada senķīniešu daoisma mācības un japāņu dzenbudisma filozofijas sakausējums, kas vairāk vai mazāk ietverts haiku. Haiku tradicionālajā dzenbudisma garā mēģina radīt impulsus dvēseles ceļam uz apskaidrību - satori. Viss pasaulē ir darbībā, plūsmā un mijiedarbībā. Katra darbība, mijiedarbība ir saistīta ar savu Dao - iekšējo kosmisko ceļu.

To visu ievērojot, japāņi izveidoja šo dzejas formu, kura pazīstama nu jau visā pasaulē, lai gan ne visiem pilnībā saprotama un izprotama. Izcilākie haiku meistari ir Basjo Mucuo (1644 – 1694), Busons Josa (1716 – 1793), Isa Kobajasi (1762 – 1827) u.c. Haiku dzejiskā forma šodienas kultūrā kļuvusi par vienu no tautas mākslas veidiem. Haiku pazīstamas nu jau gandrīz visā pasaulē. Šķiet, haiku būtību var izprast tikai paši japāņi, jo tās dzejo pēc tikai viņiem izprotamiem uzskatiem. Uzskatus kontrolēja galvenokārt dzenbudisms, kuru arī, iespējams, var izprast un pilnībā saprast tikai īsts japānis. Domāju, ka tas ir tāpat kā latviešiem tautasdziesmas. Latvijā haiku tulkoja un popularizēja Guna Eglīte (23.08.43. – 30.11.08.) Kopš 1998. gada haiku raksta arī Latvijā. Izdotas vairākas grāmatas, funkcionē trīs haiku mājas lapas. Redzamākie autori: Jānis Anmanis, Gvido Drage, Valdis Jansons, Jānis Pētersons, Raivo Sabulis, Sniegaroze.