Hiperions (pavadonis)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hiperions
Hiperion aptuvenās dabiskās krāsās; ieguvis Cassini kosmiskais aparāts
Atklāšana
Atklājējs/i V. Bonds, G. Bond un V. Lasels
Atklāšanas datums 1848. gada 16. septembrī
Apzīmējumi
Citi nosaukumi Saturns VII
Orbitālie parametri
Lielā pusass (rādiuss) 1 481 009 km[1]
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,1230061[2]
Apriņķošanas periods 21,27661 d
Slīpums 0,43° (pret Saturna ekvatoru)[3][4]
Pavadonis Saturna pavadonis
Fiziskie parametri
Dimensijas 360×280×225 km[5]
Vidējais rādiuss 135,00 ± 4,0 km[6]
Masa (0,5584 ± 0,0068)×1019 kg[7]
Vidējais blīvums 0,5667 ± 0,1025 g/cm³[7]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 0,017—0,021 m/s² atkarīgs no vietas[8]
Otrais kosmiskais ātrums 45—99 m/s atkarīgs no vietas[8]
Rotācijas periods haotiska
Ass slīpums mainīgs
Albedo 0,3[9]
Redzamais spožums 14,1[10]

Hiperions (grieķu: Ὑπερίων) ir Saturna pavadonis, kuru 1848. gadā atklāja Viljams Bonds, Džordžs Bonds un Viljams Lasels. Tas izceļas ar neregulāru formu, haotisku rotāciju, un sūklim līdzīgu izskatu. Pavadonis ir arī apzīmēts kā Saturns VII.

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hiperions tika atklāts drīz pēc tam, kad Džons Heršels bija ierosinājis nosaukumus septiņiem agrāk pazīstamajiem Saturna pavadoņiem viņa 1847. gada publikācijā "Astronomisko pētījumu rezultāti, kas veikti Labās Cerības ragā". [11] Viljams Lasels, kurš ieraudzīja jauno Saturna pavadoni divas dienas pēc Viljamsa Bonda, bija pieņēmis Heršela nosaukumu sistēmu un saskaņā ar to ieteica nosaukumu Hiperions, kas bija titānu sengrieķu mitoloģijā.[12] Viņš arī ātrāk par Bondu publicēja reuzultatus.[13]

Fiziskie parametri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hiperions ir viens no lielākajiem ļoti neregulāriem ķermeņiem Saules sistēmā (otrais pēc Proteja). Lielākais krāteris uz Hiperiona ir aptuveni 121,57 km diametrā un 10,2 km dziļumā. Iespējamais skaidrojums neregulārajai morfoloģijai ir tas, ka Hiperions ir fragments no lielāka ķermeņa, kas ticis atšķelts lielā sadursmē tālā pagātnē, notikumā, kas ir bijis saistīts ar mīklaino aptumšoto Japetu.[14]

Hiperiona patieso krāsu attēls, ko uzņēmusi Cassini kosmosa zonde.

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā lielākā daļa no Saturna pavadoņiem, Hiperiona zemais blīvums norāda, ka tas sastāv galvenokārt no ūdens ledus ar nelielu akmeņu daudzumu. Tiek uzskatīts, ka Hiperions tā fizikālajā sastāvā varētu būt līdzīgs brīvi sakrautai kaudzei laukakmeņu. Atšķirībā no vairākuma Saturna pavadoņu, Hiperionam ir zems albedo (0,2—0,3), kas norāda, ka tas ir pārklāts vismaz ar plānu kārtiņu tumša materiāla. Tas varētu būt materiāls no Fēbes (kas ir daudz tumšāka), kas nokļuva tālāk par Japetu. Hiperions ir sarkanīgāks par Fēbe un ir ļoti tuvā krāsā Japeta tumšajam materiālam.

Hiperiona ir porainība ir apmēram 0,46.[8]

Virsmas īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Voyager 2 lidoja cauri Saturna sistēmai, tas fotografēja Hiperionu tikai no liela attāluma. uzņemtajos attēlos tika izdalīti atsevišķi krāteri un lielas kalnu kores, bet nevarēja izšķirt pavadoņa virsmas faktūras. Sākotnējie attēli no Cassini zondes parādīja neparastu izskatu, taču tikai pēc Cassini Hiperiona pārlidojuma 2005. gada 25. septembrī pavadoņa dīvainība tika atklāta pilnībā.

Hiperiona virsma ir klāta ar dziļiem krāteriem ar asām malām, kas liek tam izskatīties kā milzu sūklim. Tumšs materiāls aizpilda katra krātera dibenu. Sarkanīgā viela satur garas oglekļa un ūdeņraža ķēdes un, šķiet, ir ļoti līdzīga materiālam, kas atrodams uz citiem Saturna pavadoņiem, jo īpaši Japeta.

Jaunākie dati, kas iegūti ar Cassini zondi Hiperiona pārlidojumu laikā 2005. un 2006. gadā liecina, ka aptuveni 40 procenti no pavadoņa ir tukša telpa. 2007. gada jūlijā tika izteikta doma, ka šī porainība ļauj krāteriem saglabāsies gandrīz nemainīgiem gadu miljardiem ilgi. Jaunas analīzes arī apstiprināja, ka Hiperions sastāv galvenokārt no ūdens ledus, ar ļoti mazu akmens daudzumu. "Mēs atklājām, ka ūdens ledus ir galvenā virsmas sastāvdaļa, taču tas ir netīrs ūdens ledus," teica Deils Kruikšenks (Dale Cruikshank), NASA Ames Research Center pētnieks. [15]

Rotācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hiperions pēc attēla apstrādes, izceļot detaļas. Uzņēmusi Cassini kosmosa zonde.

Voyager 2 attēli un turpmāki no Zemes iegūti fotometrijas dati norādīja, ka Hiperiona rotācija ir haotiska, tas ir, tā rotācijas ass svārstās tik ļoti, ka tā orientācija telpā nav prognozējama. Hiperions ir vienīgais zināmais pavadonis Saules sistēmā, kas rotē haotiski, bet simulācijas liecina, ka citi neregulāri pavadoņi var būt tā rīkojušies agrāk.

Tas ir unikāls starp lielajiem pavadoņiem, jo tas ir ļoti neregulāras formas, ar diezgan ekscentrisku orbītu, un ir tuvu citam lielam pavadonim, Titānam. Šie faktori ierobežo nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir iespējama stabila rotācija. 3:4 orbitālā rezonanse starp Titānu un Hiperionu arī varētu izraisīt haotisko rotāciju. Dīvainā rotācija, iespējams, nosaka relatīvo Hiperiona virsmas vienveidību, pretēji daudziem citiem Saturna pavadoņiem, kam ir kontrastējošas sekojošās un vadošās puslodes.[16]

Izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hiperions ir fotografēts vairākas reizes no vidēja attāluma ar Cassini kosmisko zondi. Ir bijis viens tuvs pārlidojums 500 km attālumā 2005.gada 26. septembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Computed from period, using the IAU-MPC NSES µ value
  2. Pluto Project pseudo-MPEC for Saturn VII
  3. NASA's Solar System Exploration: Saturn: Moons: Hyperion: Facts & Figures
  4. MIRA's Field Trips to the Stars Internet Education Program: Saturn
  5. NASA's Solar System Exploration: Saturn: Moons: Hyperion
  6. Planetary Satellite Physical Parameters. JPL (Solar System Dynamics) (2006-07-13). Atjaunināts: 2008-12-07.
  7. 7,0 7,1 Jacobson, R. A.; Antreasian, P. G.; Bordi, J. J.; Criddle, K. E.; et al. (December 2006). "The Gravity Field of the Saturnian System from Satellite Observations and Spacecraft Tracking Data". The Astronomical Journal 132: 2520–2526. doi:10.1086/508812.
  8. 8,0 8,1 8,2 Thomas, P. C.; et al. (2007). "Hyperion's sponge-like appearance". Nature 448: 50–56. doi:10.1038/nature05779.
  9. Williams, David R. (September 18, 2006). Saturnian Satellite Fact Sheet. NASA. Atjaunināts: 2007-11-04.
  10. Classic Satellites of the Solar System. Observatorio ARVAL. Atjaunināts: 2009-08-10.
  11. Kā ziņojis Viljams Lassells, Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, Vol. 8, No 3, pp. 42-43 (14 janvāris, 1848)
  12. Lassell, W.; Discovery of a New Satellite of Saturn Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, Vol 8, No 9 (Novembris, 1848), pp. 195-197
  13. Bond, W.C; Discovery of a new satellite of Saturn, Notices of the Royal Astronomical Society, Vol. 9, No 1 (10. novembris, 1848) pp. 1-2
  14. Matthews RAJ, The Darkening of Iapetus and the Origin of Hyperion, Quarterly Journal of Royal Astronomical Society, Vol. 33 (Septembris 1992), pp. 253-258
  15. Key to Giant Space Sponge Revealed. space.com. Atjaunināts: October 26, 2007.
  16. J. Wisdom, S.J. Peale, F. Mignard (May 1984). "The chaotic rotation of Hyperion". (IAU, COSPAR, NASA, et al., Colloquium on Natural Satellites, 77th, Cornell University, Ithaca, NY, July 5-9, 1983) Icarus (ISSN 0019-1035) 58: 137–152. doi:10.1016/0019-1035(84)90032-0.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]