Kara noziegumi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kara noziegumi — starptautiskajās tiesībās definēti t.s. karošanas likumu pārkāpumi.

Starptautiskās tiesības par kara noziegumu definē “nopietnus Ženēvas Konvenciju 3. kopējā panta pārkāpumus”, kā arī citu normu, kas aizstāv bruņoto konfliktu upurus, un pamatnormas, kas regulē karadarbības metodes, pārkāpumi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara noziegumi ir tādi kara likumu vai starptautisko tiesību pārkāpumi, par kuru veikšanu var saukt pie atbildības konkrētas personas. Pirmos zināmos humānos ierobežojumus karadarbībā ieviesis Ķīnas karavadonis Sun Dzi (VI gs. p.m.ē.); antīkajā Hellādā (Grieķijā) šos ierobežojumus jau sāka uzskatīt par “kara likumiem”. Precīzāk noformulēts kara noziegumu jēdziens un uzskaitījums parādās senindiešu Manu kodeksā (ap 200. gadu p.m.ē.). Pamazām šis jēdziens iekaroja pozīcijas romiešu tiesībās , no kurām savukārt ir attīstījusies likumdošana Eiropā. Pirmais Rietumeiropā zināmais tiesas process par kara noziegumiem ir prāva pret Peteru fon Hagenbahu, kuram 1474. gadā Austrijas lielhercogistē piesprieda nāvessodu par kara laikā īstenotajām un pieļautajām zvērībām.

Mūsdienās, aplūkojot starpvalstu bruņotos konfliktus, šie pārkāpumi uzskaitīti 1899. un 1907. gada Hāgas Konvencijās un Nolikumā par kara likumiem un paražām, Ženēvas Konvencijās un virknē citu starptautisku tiesību aktu. Starptautiskās Krimināltiesas Statūts starpvalstu konfliktu gadījumā pie kara noziegumiem pieskaita ne tikai Ženēvas Konvenciju neievērošanu, bet arī 26 citu nopietnu kara likumu un paražu pārkāpšanu, ko par noziedzīgu uzskata jau kopš 2. Pasaules kara laika.

1945. gadā Nirnbergas Starptautiskā Kara Tribunāla Statūts definēja kara noziegumus kā “kara likumu un paražu pārkāpšanu”, uzskaitot iespējamos pārkāpumus, tai skaitā slepkavības, nežēlīgu apiešanos ar civiliedzīvotājiem okupētajās teritorijās vai to deportāciju, nežēlīgu apiešanos ar karagūstekņiem vai to nogalināšanu, ķīlnieku nogalināšanu, privātā vai sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu, apdzīvoto vietu bezjēdzīgu iznīcināšanu, postījumus, pēc kuriem nav nekādas nepieciešamības.

Kara likumus un noziegumus definējošie tiesību pamatakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1899. gada Hāgas Konvencija.
  • 1907. gada Hāgas Konvencija par kara uz sauszemes likumiem un paražām
  • 1925. gada Ženēvas Protokols par ķīmiskajiem ieročiem
  • 1949. gada I Ženēvas Konvencija “Par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu karojošajās armijās”
  • 1949. gada II Ženēvas Konvencija “Par ievainoto un slimo kā arī jūras kara flotes kuģu katastrofās cietušo stāvokļa uzlabošanu”
  • 1949. gada III Ženēvas Konvencija “Par izturēšanos pret karagūstekņiem”
  • 1949. gada IV Ženēvas Konvencija “Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā”
  • 1975. gada Konvencija par bioloģiskajiem ieročiem
  • 1974. gada ANO rezolūcija “Par agresiju”.
  • 1977. gada Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokols
  • 1977. gada Ženēvas konvenciju 2. Papildprotokols
  • 2005. gada Ženēvas konvenciju 3. Papildprotokols

Par nopietniem pārkāpumiem (grave breach) uzskata tādus, kuru sekas to upuriem ir traģiskas un kas pārkāpj vērtības sargājošas normas. Tas ietver sevī pret veselību un dzīvību vērstu rīcību (slepkavību, nežēlīgu apiešanos, spīdzināšanu, sakropļošanu, miesassodus, izvarošanu, piespiešanu ar varu nodarboties ar prostitūciju, seksuālu uzmākšanos), grupu slepkavības, ķīlnieku saņemšanu, kolektīvo atbildību un marodierismu. 1. Papildprotokola 52. pants nosaka, kādos izņēmuma gadījumos ir pieļaujama apzināta civiliedzīvotāju īpašuma iznīcināšana: ja tie “pateicoties savam raksturam, novietojumam, nozīmei vai izmantošanai dod ievērojamu atbalstu karadarbībai, un kuru iznīcināšana, sagrābšana vai neitralizācija konkrētajos apstākļos dod acīmredzamu stratēģisku ieguvumu”. Šī norma attiecas arī uz visiem gadījumiem, kad civilajam īpašumam notiek tiešs militārs uzbrukums, nolūkā to iznīcināt.

1949. gada Ženēvas Konvencijās, kurās pēc 2. Pasaules kara tika kodificētas starptautiskās cilvēktiesības, bez visa cita uzskaitīti arī kara noziegumi kā nopietns Konvenciju pārkāpums. Katrā no četrām Konvencijām ir atsevišķs nopietno pārkāpumu saraksts. Apvienotais saraksts ietver tīšas slepkavības; spīdzināšanu un nežēlīgu apiešanos, tai skaitā: bioloģiskos eksperimentus; tīšu siešanu vai nopietnu traumu nodarīšanu; kaitējumu nodarīšanu veselībai; nelikumīgu un patvaļīgu liela mēroga postījumu veikšanu un īpašuma piesavināšanos, kam nav militāras nepieciešamības; civilpersonu vai karagūstekņu vardarbīgu iesaistīšanu iebrucējas valsts bruņotajos spēkos; civilpersonu vai karagūstekņu tiesību uz normālu tiesas procesu liegšanu; aizbildniecībās esošo civilpersonu nelikumīgu pārvietošanu vai deportāciju; aizbildniecībās esošo civilpersonu nelikumīgu arestu; ķīlnieku saņemšanu.

Ženēvas Konvenciju 1977. gada 1. Papildprotokols paplašināja aizsardzību, ko starpvalstu militāra konflikta gadījumā deva Ženēvas Konvencijas, iekļaujot pārkāpumu sarakstā noteiktu medicīnas eksperimentu veikšanu; uzbrukumu civiliedzīvotājiem vai atsevišķām civilpersonām, neaizsargātām apdzīvotām vietām vai demilitarizētām teritorijām; nemērķtiecīgus uzbrukumus, kuri lielā mērā skar civiliedzīvotājus un civilos objektus, apzinoties, ka šāda uzbrukuma rezultātā civiliedzīvotāju vidū būs liels skaits nogalināto, ievainoto un sakropļoto; maldinošu Sarkanā Krusta vai Sarkanā pusmēness simbolikas izmantošanu; okupētājvalsts iedzīvotāju pārvietošanu uz okupēto teritoriju, visu okupēto teritoriju iedzīvotāju vai daļas pārvietošanu vai deportāciju; aparteīdu; vēstures pieminekļu apšaudīšanu vai sagraušanu; aizbilstamo personu tiesību uz objektīvu un normālu tiesas procesu liegšanu.

Tradicionālie kara likumi — kā arī likumi par kara noziegumiem, - attiecās tikai uz starpvalstu konfliktiem. Tie ir spēkā “kara pieteikšanas gadījumā vai jebkurā citā bruņotā konfliktā [starp valstīm] pat gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli”, kā arī “visos visas valsts vai tās teritorijas daļas okupācijas gadījumos, pat ja šī okupācija nesastop bruņotu pretestību”. Valstij, kura vēlas citu valsti apsūdzēt to neievērošanā vai kara noziegumos, nepieciešams kvalificēt konfliktu kā starptautisku, nevis iekšēju. Tā vai cita bruņotā konflikta klasifikācijas par nestarptautisku konfliktu juridiskās sekas var būt visai nopietnas. Pirmkārt, pilsoņu kara gadījumā Ženēvas Konvencijas dod tikai elementārāko aizsardzību, kas ir noformulēta visu četru Konvenciju kopējā 3. pantā. Tas aizliedz konkrētas noziedzīgas pret cilvēka cieņu vērstas darbības, kā slepkavības, spīdzināšanas, nežēlīgu apiešanos un ķīlnieku sagrābšanu. Otrkārt, 1977. gada 2. Papildprotokols, kurš veltīts tieši nestarptautiskiem bruņotiem konfliktiem, starpvalstu bruņota konflikta gadījumā dod daudz zemāka līmeņa aizsardzību, nekā Ženēvas Konvencijas. Treškārt, kara noziegumos vainojamo kriminālvajāšanas gadījumā Konvencijas paredz kriminālatbildību tikai par tiem pārkāpumiem, kas veikti starpvalstu bruņotu konfliktu gadījumos.

Ženēvas Konvencias 2005. gada 3. Papildprotokols apstiprina un papildina četru 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju noteikumus un jau spēkā esošos divus 1977. gada 8. jūnija Papildprotokolus par atšķirības emblēmām (sarkano krustu, sarkano pusmēnesi un sarkano lauvu un sauli) ar papildu atšķirības emblēmu, ko veido uz virsotnes novietots sarkans ietvars četrstūra formā uz balta pamata.

Noziedzīga karadarbības taktika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par noziedzīgu atzīta tāda rīcība, kas, iznīcinot pretinieka dzīvo spēku un militāros objektus, ne tikai iznīcina, bet arī nodara “nepamatotas ciešanas”: piemēram, indīgu vielu izmantošana karadarbībā, t.s. laukveida bombardēšana, t.s. kasešu bumbas u.c. nekonvencionālo ieroču izmantošana, nepamatota pilsētu sagraušana, triecieni kulta celtnēm un kultūras pieminekļiem, privātā un sabiedriskā īpašuma izlaupīšana utt.

1. Papildprotokola 52. pantā norādīts, ka nav pieļaujams uzbrukums civiliedzīvotājiem, bet bombardēšanas un apšaudes, kuru mērķis ir civiliedzīvotāju iebadīšana un gribas salaušana, viennozīmīgi tiek klasificētas kā kara noziegums. Šis aizliegums attiecas arī uz tām civilajām būvēm un ēkām, kuru funkcijas sadzīviski humānas. Par “likumīgu militāru mērķi” uzskatāms tikai tāds objekts, kurš “pateicoties savām funkcijām, novietojumam un izmantošanai, dod ievērojamu ieguldījumu karadarbībā, un kura pilnīga vai daļēja sagraušana, ieņemšana vai neitralizācija konkrētajā brīdī nodrošinātu militāru priekšrocību iegūšanu”. Jebkuram uzbrukumam jābūt pamatotam — pirmkārt jau no militārās nepieciešamības viedokļa, - taču nevienam objektam nedrīkst uzbrukt, ja uzbrukuma rezultātā civiliedzīvotājiem un civilajiem objektiem nodarītais ļaunums izrādās nesamērojami lielāks par iegūstamajām militārajām priekšrocībām. Gadījumos, ja ir šaubas par civilā objekta nozīmi karadarbībā, to jāturpina uzskatīt par civilu objektu.” Apzināts, tīšs uzbrukums jebkuram civilam objektam, kas nav likumīgs militāra trieciena mērķis, ir kara noziegums.

Aizsardzībā esošajai karojošajai pusei nav tiesību izmantot civiliedzīvotājus kā “dzīvo vairogu” vai aizsegu, piemēram, kritiskā situācijā pārvietojot tos uz teritoriju ap savām pozīcijām vai stratēģiskiem objektiem. Fakts, ka civiliedzīvotājus izmanto kā aizsegu, nekādi neatceļ to tiesības būt pasargātiem no kara briesmām. Uzbrūkošajai pusei jebkurā gadījumā jāpieliek visas pūles, lai izvairītos no upuriem civiliedzīvotāju vidū, vai, ja citādi nevar, minimalizētu tos.

Nekonvencionālo ieroču un taktikas, piemēram, kasešu bumbu, vakuuma bumbu pielietošana civiliedzīvotāju apdzīvotos apvidos atzīstama par noziedzīgu. Piemēram, t.s. laukveida bombardēšanas taktika par noziedzīgu atzīta 1977. gada 1. Papildprotokolā, aizliedzot bezmērķīgi bombardēt pilsētas, ciemus u.c. apdzīvotas vietas, kurās atrodas liels daudzums civiliedzīvotāju. Uzbrukums, kurā kā viens mērķis izvēlēts vairāki savrupi un nesaistīti militāri objekti civiliedzīvotāju apdzīvotā vietā, tiek uzskatīts par “nemērķtiecīgu un noziedzīgu”. Šāda uzbrukuma īstenošana, apzinoties, ka tā rezultātā būs pārlieku lieli civilo objektu un civiliedzīvotāju upuri, tiek traktēts kā nopietns pārkāpums (grave breach). Savukārt tikai militāru objektu kopuma laukveida bombardēšana ir likumīga. Valstīm, kas nav pievienojušās 1. Papildprotokolam, šis princips jāievēro kā parasto starptautisko tiesību daļa.

Kara likumu ievērošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visām valstīm, neatkarīgi no tā vai tās ratificējušas šos starptautisko tiesību aktus, jāievēro gan Ženēvas Konvencijas, gan Papildprotokolus, un tiesas ceļā jāvajā personas, kuras tiek turētas aizdomās par nopietniem pārkāpumiem, vai jāizdod šīs personas tai valstij, kura gatava konkrēto gadījumu izmeklēt un vainīgos tiesāt.

Nopietno pārkāpumu normas tiek attiecinātas tikai uz starpvalstu konfliktiem un tikai pret pārkāpumiem, kas veikti pret t.s. aizbilstamajām personām vai kaujas operāciju laikā. Aizbilstamās personas ir slimie vai ievainotie kombatanti, karagūstekņi un civilpersonas, kas nonākuši citas valsts varā.

Lielākā daļa Ženēvas Konvenciju un Papildprotokolu noteikumu pārkāpumu netiek definēti kā “nopietni”. Taču arī to pārkāpumu vidū, kas nav iekļauti nopietno sarakstā, daudzi tiek definēti kā kara noziegumi. Tikai šādā gadījumā valstij nav tik strikta pienākuma izdot vai uzsākt tiesisko vajāšanu pret aizdomās turēto, kā iepriekš uzskaitītajos gadījumos. Citi pārkāpumi, ko nedefinē kā nopietnus, ir nevis kara noziegumi, bet gan “prettiesiska rīcība”, par kuru, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atbildīga to pieļāvusī valsts. Vienkāršs piemērs: ja karagūstekņu nometnes vadība neuzskaita disciplinārsodus (kas ir III Ženēvas Konvencijas 96. panta pārkāpums), tad, visdrīzākais, tas nav kara noziegums (kaut kādam tas tā varētu šķist). Tomēr pārkāpumu dalījums nopietnos un ne tik nopietnos nav absolūts. Pie tam pieņemts, ka par nopietnākajiem no pārkāpumiem ir arī individuāla atbildība.

Taču, pat ja kāda nežēlīga rīcība karadarbības laikā nav aizliegta ne Ženēvas Konvencijās, ne Papildprotokolos, tomēr to var aplūkot kā kara noziegumu no klasisko tiesību viedokļa: to sauc par “kara likumu un paražu pārkāpumu” (tieši šis apzīmējums figurēja Nirnbergas procesā).

Kas attiecas uz pilsoņu kariem, tos regulējošās normas starptautiskajās tiesībās diemžēl ir krietni mazāk. Daudzas valstis uzskata, ka šāda veida konflikti attiecas tikai uz to iekšējo jurisdikciju un, atbilstoši, kara noziegumu saraksts te ir daudz īsāks. 2. Papildprotokols, kurš pamatā veltīts šādiem konfliktiem un regulē pušu rīcību, neietver nekādas atbildību nosakošas normas, bet starptautiskajās tiesībās definētos kara noziegumus te piemērot ir daudz grūtāk.

Kara likumi attiecināmi tikai uz tiem karojošo pušu noziegumiem, kas notiek karadarbības laikā. Tie neskar milzumu lielāko neģēlību, kas bijušas mūsu gadsimtā: Staļina īstenotās represijas un šķiras ienaidnieku iznīcināšanu, sarkano khmeru īstenoto teroru, Mao īstenoto piespiedu kolektivizāciju. Tie nav vis kara noziegumi, bet gan starptautisko tiesību ietvaros “noziegumi pret cilvēci” vai “genocīds”.

Reālajā situācijā kara likumu pārkāpšanas kriminalizēšanai izveidotais tiesību kopums vēl nenozīmē, ka kara noziegumi tiks izmeklēti un kara noziedznieki tiks sodīti. To realizē valstis un, aizvien lielākā mērā ANO un citas starptautiskas organizācijas. Visu valstu pienākums ir tiesiskā ceļā vajāt par nopietniem pārkāpumiem aizdomās turētos, tos tiesāt vai izdot tiesāšanai. Dažkārt valstis tiesā savus kara noziedzniekus taču biežāk soda tīri simboliski vai administratīvi, vai vainīgos nesoda vispār.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]