Krievu—zviedru karš (1495—1497)
Krievu—zviedru karš (1495—1497) (krievu: Русско-шведская война 1495—1497; zviedru: Sturarnas ryska krig) bija viens no krievu-zviedru kariem Karēlijā, kas notika vienlaikus ar Livonijas—Maskavijas kariem.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodas zemi un 1481. gada februārī sāka Livonijas—Maskavijas karu. Līdztekus Maskavija konsekventi un plānveidīgi iekaroja Lietuvas dižkunigaitijai draudzīgās krievu zemes, ieskaitot seno sāncensi Tveras kņazisti (1485).
1492. gada vasarā lielkņazs Ivans III iepretī Narvai lika uzcelt Ivangorodas cietoksni un noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību ar Dāniju. 1494. gadā viņš lika slēgt Hanzas tirgotāju kantori Novgorodā un apcietināja tur esošos Livonijas tirgotājus. Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs trīs gadu laikā uz Maskavu un Novgorodu nosūtīja vismaz 7 sūtņu delegācijas.
Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1495. gada septembrī Krievijas karaspēks no Novgorodas uzbruka Viborgas cietoksnim, kurš Knuta Poses (Knut Jönsson Posse) vadībā izturēja aplenkumu līdz 4. decembrim, kad krievi bija spiesti atkāpties. 1496. gadā sekoja zviedru pretuzbrukums Ivangorodas cietoksnim, kā arī krievu uzbrukumi Viborgas un Savonlinnas (Nīslotas) cietokšņiem.
1496. gada augustā zviedri ieņēma Ivangorodas cietoksni un 1497. gada 3. martā Novgorodā karojošās puses noslēdza pamieru uz sešiem gadiem.