Maskavija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Великое Княжество Московское
Maskavija

Maskavas lielkņaziste

Zelta Ordas vasaļvalsts (līdz 1480.)
1319 – 1547

Flag of ķnaziste

Sākotnējais Maskavijas lielkņazu (vēlāk - Maskavas) ģerbonis

Location of ķnaziste
Maskavija ap 1500. gadu pēc Novgorodas zemju pakļaušanas
Pārvaldes centrs Maskava
Valoda(s) Krievu
Reliģija Vecticība
Valdība Militāra monarhija ar "Bajāru padomi" kā kārtu pārstāvniecību
Valdnieki Jurijs I Danilovičs,
Ivans I Daņilovičs (Kaļita)
Simeons I Ivanovičs (Lepnais),

Ivans I Ivanovičs (Sarkanais),

Dmitrijs I Ivanovičs (Donskojs),

Vasilijs I Dmitrijevičs,
Vasilijs II Vasiļjevičs (Tumšais),

Ivans III Vasiļjevičs (Lielais),
Vasilijs III Ivanovičs,
Ivans IV (Briesmīgais)
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Zelta ordas hans Muhameds Uzbek-hans iecēla Maskavas kņazu Juriju par lielkņazu ar vietvalža tiesībām mongoļiem pakļautajās krievu zemēs
 - Dibināta 1319
 - Likvidēta 1547
 - Ivans IV kronējās par "Visas Krievijas caru"
Nauda Krievijas rublis, kapeika, denga

Maskavija jeb Maskavas lielkņaziste (krievu: Великое княжество Московское) bija viduslaiku valsts mūsdienu Krievijas Federācijas ziemeļrietumu daļā, kas pastāvēja no 1319. līdz 1547. gadam.

Izveidojusies no nelielās Maskavas kņazistes pēc tam, kad 1319. gadā tās kņazu Zelta Ordas lielhans iecēla par lielkņazu un savu vietvaldi krievu zemēs. Maskavijas teritorija krasi pieauga pēc tam, kad tās valdnieki 1480. gadā atbrīvojās no Zelta Ordas hanu pakļautības un anektēja kaimiņos esošās Novgorodas (1478), Tveras (1485), Pleskavas (1510), Smoļenskas (1512) un Rjazaņas (1521) valstis.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavijas kā Zelta Ordas vasaļvalsts teritorijas palielināšanās (1300-1462).
Maskavijas izplešanās no 1390. gada (tumši zaļā krāsā) līdz 1525. gadam (gaiši zaļā krāsā).

Pirmo reizi Maskava avotos pieminēta 1147. gadā kā robežforts starp Rostovas-Suzdaļas (Ростово-Суздальское) un Čerņigovas (Черниговское) kņazistēm. 1247. gadā, kad par Maskavas kņazu kļuva Vladimiras lielkņaza Jaroslava II (Ярослав II) dēls Mihails Horobrits (Михаил Хоробрит), tā jau figurē jau kā kņaziste. 1263. gadā (faktiski 1276. g.) to kā dalienu kņazisti piešķīra valdījumā Danīlam (Даниил) Rjurikovičam, Vladimiras lielkņaza Aleksandra ar iesauku Ņevskis (Александр Невский) dēlam, kurš aizsāka Maskavas Rjurikoviču atzara dinastiju.

1319. gadā Maskavas kņazu Juriju (Юрий (Георгий)) kā uzticamu vasali Zelta Ordas hans Muhameds Uzbek-hans (tat. Солтан Мөхәммәт Үзбәк-хан, Soltan Mөxəmmət Üzbək-xan) iecēla par lielkņazu, tā padarot Maskaviju par visas Ziemeļaustrumkrievijas politisko centru. 1547. gada 16. janvārī Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku ar pilnīgi jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси). No 1547. līdz 1721. gadam šo valsti dēvēja par Krievijas caristi (царьство Руское).

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veidojās rajonu specializācija. Plaši izmantoja trīslauku sistēmu un zemes mēslošanu. Labības tirdzniecības pieaugums veicināja zemkopības joslas paplašināšanos uz ziemeļu, Novgorodas piejūras zemju un Pievolgas rēķina. Tika apgūti Pieurāli. Labības tirgū iekļāvās gan klosteri, gan zemes īpašnieki. Kņazi un bajāri sāka paplašināt savus laukus, ja vajadzēja, pielietojot varu, arī uz zemnieku kopienu un valsts zemju rēķina (kopienu zemju platība līdz gadsimta beigām samazinājās par 40%). Viskrasāk tas izpaudās Novgorodas un Pleskavas teritorijās. Dienvidos šis process ritēja lēnāk.

Mainījās zemes īpašuma formas. Dzimtmuižas mantoja no paaudzes uz paaudzi, bet dienesta muižas piešķīra par dienestu valsts labā - armijā vai pārvaldē (pārtraucot dienestu, zuda arī juridiskās tiesības uz muižu). Pamatā vēl joprojām bija dzimtmuižu sistēma, taču paralēli ritēja dienesta muižu veidošanās. Dzimtmuižnieki (bajāri) kā kārta visai ietekmīgi, jo lielais zemes fonds deva tiem ekonomisko ietekmi, taču to politiskā neatkarība bija stipri iedragāta. Dienesta muižnieki sāka veidot atsevišķu sociālo slāni, kurš bija valsts centralizācijas procesa lielākais balsts. Dienesta muižām zemi ņēma vai nu no jaunapgūtajām platībām, valsts zemes fonda, vai arī pārdalot līdzšinējo zemes īpašnieku zemes. Parādījās pirmās Baznīcas zemes sekularizācijas tendences (baznīcai Maskavijā piederēja aptuveni 1/3 zemes un tā bija lielākais zemes īpašnieks).

Zemniekiem zemes fonda pārdale nozīmēja nodevu mehānisma izmaiņas. Pamatnodevas (klaušas) kungam pieauga līdz ar kungu zemes paplašināšanos. Vecajām normām savas prasības pievienoja arī jaunie zemes īpašnieki - dienesta muižnieki, sīkie un vidējie zemes īpašnieki. Atkarīgo zemnieku slānim pievienojās tie, kuri agrāk maksāja tikai tradicionālo naturālo "obroku", kā arī tikko muižai piesaistītie. To veicināja jauno parādsaistību ieviešana, kad parāda atstrādātājs nokļuva atkarībā. Pastāvēja arī brīvprātīgā atkarība, kad starp feodāli un strādnieku tika slēgts līgums. Bija tādi zemnieki, kuri apstrādāja zemes īpašnieka zemi par produktiem un maksu, kā arī t.s. bobiļi, kuri par tiesībām apstrādāt zemi atdeva pusi ražas. Paralēli atstrādāšanai pastāvēja arī produktu rente. Dienvidos līdz pat gadsimta beigām saglabājās naturālais obroks. Tomēr liela daļa zemnieku vēl dzīvoja uz valsts zemes.

Tirgus[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika amatu specializācija. Amatnieciskā ražošana pārauga sīkpreču ražošanā un koncentrējās pilsētu centros, klosteros un kņazu sētās. Pilsētās, kur koncentrējās brīvie amatnieki, saskaitīti 186 amatniecības veidi, un vēl 34 specialitātes pārtikas ražošanā. Par sīko specializāciju liecina kaut vai tas, ka atsevišķi bija nodalīti ādmiņi, sedlinieki, maku taisītāji, somu taisītāji utt. Kopumā amatniecībā dominēja apģērbu izgatavotāji. Lielajās pilsētās - Novgorodā, Pleskavā - bija īpašas audēju, kažoku šuvēju, kaftanu šuvēju, kapuču šuvēju, cepurnieku, platmaļu šuvēju, audumu krāsotāju, balinātāju utt. ielas (kvartāli). Arī metālapstrāde bija pieprasīta (sākot no elementāriem darba rīkiem un beidzot ar baznīcas kulta priekšmetiem) - atslēdznieku, katlu kalēju, varkaļu utt. ielas. Novgorodā vien bija 222 sudrabkaļi. Strauji attīstījās kokapstrāde un keramika - Novgorodā bija Podnieku gals, Maskavā - Podnieku kvartāls. Jaroslavļā dokumenti min "podnieku sētas". Klosteru izdevumu grāmatas liecina par plašu svētbilžu (ikonu) izgatavošanas rūpalu.

Līdz ar gatavu preču pieprasījumu, tirgū plaši tika piedāvāti arī pusfabrikāti (sagatavoti lini, speķis utt.). Tirgus veidošanos veicināja pirmo ražošanas centru rašanās. Dzelzs rūdas atradņu tuvumā radās, piemēram, Serpuhova, Usķužna-Žeļezopoļskaja u.c. pilsētas. Pieurāli un Perma apgādāja visu lielkņazisti ar nažiem u.c. mājas darbarīkiem, Vologda - ar "zābaku naglām". Lopkopības rajoni (Kazaņa, Serpuhova, Vologda) deva ragulāru ādu plūsmu. Borisogļebskā, Kostromā un Vologdā attīstījās ziepju vārīšanas manufaktūras. Tekstilizstrādājumu ražošanā līderis bija Možaiska.

Dzimtmuižu amatniecības (vāji tehniski aprīkota, nost no centriem) īpatsvars tirgū samazinājās. Strauji nodalījās amatniecība no lauksaimniecības. Kaut arī sabiedrībā dominēja noslēgtās feodālās saimniekošanas formas, pieauga pieprasījums pēc brīvā darbaspēka. Piemēram, izveidojās militāro aksesuāru un apbruņojuma brīvais tirgus. Tāpat raksturīgs savam laikam ir Pavlov-Obnorskas klosteris, kur XVI gs. otrajā pusē izmantoja brīvos ādmiņus, audējus un kalējus.

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XVI gs. par pilsētām vēl joprojām sauca cietokšņus ar kremli (citadeli). Taču sāka attīstīties jauna tipa pilsētas, kas veidojās ciematiem pārtopot par pilsētas tipa struktūrām, attīstoties tirgum un ražošanai. Apstākļi, kādos veidojās jaunās pilsētas, savstarpēji atšķīrās. Bieži pilsētas veida amatniecības centri radās upju tirdzniecības ceļu un lielo klosteru tuvumā (kur atradās arī lielās muižu saimniecības). Dažkārt šie amatniecības centri izmantoja klosteru privilēģijas un lielo feodālo īpašumu atvieglojumus. Taču pamatfaktors bija amatniecības un lauksaimniecības produkcijas pieprasījuma pieaugums. Tā Mednas ciemam, kas bija Troicas-Sergijevas klostera saimniecības centrs, pievienojās tirgus ar 29 tirdzniecības vietām. Tas apkalpoja visu apriņķi, bet drīz vien izpletās plašumā un savas saimnieciskās aktivitātes mednieši sāka izvērst arī tālāk.

Piemēram, Novgorodas zemēs daudzas pilsētas sāka veidoties no tirgus vietām. Te koncentrējās tirgotāji un amatnieki, te ietilpa tirdzniecības vietas, noliktavas, pārkrautuves, dzīvojamās sētas. Obligāts šī rjadka priekšnoteikums bija tirgotāju sēta jeb viesnīca. Tā jau bija pārejas tipa apmetne. Iedzīvotāji bija bijušie lielo ciemu zemnieki, tagad amatnieki. To jauno amatniecības profesiju raksturs un daļēja nošķiršanās no lauksaimniecības veicināja jauna iedzīvotāju slāņa - pilsētnieku rašanos. Gadsimta sākumā Novgorodas zemē vien bija 1500 rjadoviču sētu. Privātās pilsētas sāka pārvērsties par lieliem tirdzniecības centriem un no kņazu valdījuma sāka pāriet valsts pilsētu statusā.

Iedzīvotājus sāka dalīt baltajos un melnajos. Melnajos ietilpa vienkāršie pilsētnieki (posadskije), kuri maksāja īpašu nodokli. Baltajos skaitīja bajārus, galminiekus, kalpotājus. Kņazi un bajāri bez savām sētām centās iegūt īpašumā arī krietnus pilsētas teritorijas gabalus, kuru atkarīgie iedzīvotāji deva tiem ievērojamus ienākumus. Savukārt senjors veicināja to saimniecisko aktivitāti, jo tā auga arī viņa ienākumi. Šīs t.s. privātās slobodas ir sastopamas praktiski visās pilsētās līdz pat XVII gs. vidum. Arī centrālā vara centās pēc iespējas lielāku skaitu teritoriju pārveidot par t.s. posadskuju, jo tad tās automātiski pārgāja valsts zemju statusā, dodot kasei tiešus ienākumus un ierobežojot lielo zemes īpašnieku hegemoniju.

Šī laika posma pilsētu un to iedzīvotāju skaitu precīzi nevar noteikt (praktiski katram vēsturniekam ir savi aprēķini), tāpēc varētu minēt, ka Krievijā bija aptuveni 200 pilsētu. Maskavā gadsimta vidū jau bija aptuveni 100 000 iedzīvotāju.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centralizācijas tendences[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XV gs. beigās un XVI gs. sākumā vēl nevar runāt par kaut cik centralizētu pārvaldi (arī tiesu). Vienota politiskā sistēma veidojās pamazām, izaugot no lielkņaza galma un īpašumu pārvaldes sistēmas, bet ļaujot vēl plašās teritorijās saglabāties agrākajai to vietējās pārvaldes kārtībai. Arī jaunās tendences bieži vien bija tikai modernizētas feodālās attiecības (piemēram, dienesta muižniecība ar tās dienesta zemes īpašumiem).

Lielkņazs Joans III (1462.-1505.) gan visai sekmīgi (gan ne pārāk humāni) tika galā ar dalienu kņazu opozīciju un seperātisma tendencēm, taču pašu sistēmu netaisījās mainīt - saviem dēliem viņš izveidoja un deva jaunas dalienas (Dmitrovas, Kalužas, Staricas un Ugļicas). Tomēr viņš ielika to pamatu, uz kā balstijās Vasilijs III, veidojot centralizētu valsti - 1497. gadā izdeva pirmo t.s. Lielkņaza Tiesas likumkrājumu ("Lielkņaza Joana Vasiļjeviča Tiesas likumkrājums ", - izstrādājis djaks Vladimirs Gusevs). Tas bija pirmās centrālās varas mēģinājums radīt vienotu pārvaldes sistēmu (tiesa vēl nebija atdalīta no valsts pārvaldes). Šis likumkrājums (tiesāšanas kārtība, tiesību normas) tika izdots zināmā steigā, par ko liecina tā satura nesistemātiskums, atkārtošanās, pretrunas. Tika piesaistīti zemnieki (varēja pamest kungu tikai reizi gadā, 26. oktobrī, nomaksājot maksu par saimniecības lietošanu). No otras puses, ierobežoja verdzības avotus (vairojās nodokļu maksātāju skaits). Unikāli priekš Krievijas ir tas, ka lielkņazs izdeva šos likumus ne tikai kopā ar saviem dēliem (kā bija agrāk), bet arī kopā ar bajāru sapulci - iezīmējās nākamā Krievijas politiskās organizācijas forma.

Tieši Vasilijs III (1505.-1533.) bija tas, kas patiesi sāka pārveidot valsts uzbūvi. Tieši viņš likvidēja dalienu pusatkarību (Joanam IV atlika vairs likvidēt pēdējo dalienu - Staricu) un uzsāka valsts teritorijas nopietnu paplašināšanu, pretendējot uz kādreizējo Kijevas Krievzemes teritoriju. Valsts apvienošanas gaitā visai mērķtiecīgi īstenota veco zemes īpašnieku šķelšanas politika - daļu no tiem izsūtīja uz citiem valsts apgabaliem, daļu (kuri atbalstīja lielkņazu) uzņēma Maskavas aristokrātijā. Vietējās pārvaldes amatus pildīja no citurienes atsūtīti lielkņaza ļaudis, kurus pēc noteikta laika nomainīja. Līdz ar to nevarēja izveidoties pastāvīga un daudzmaz vienota reģionālā opozīcija.

Vara un pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1502. gadā beidzās dinastijas iekšējā krīze - cīņa par troni starp Joana III dēlu Vasiliju un mazdēlu Dmitriju (Vasilija nelaiķa brāļa dēlu). Dmitrijs gan bija oficiālais troņmantnieks, taču arī Vasilijam bija pietiekami spēcīga piekritēju komanda, un Dmitrijs tika ieslodzīts cietumā, bet viņa piekritēji kņazs Semjons Rjapolovskis sodīts ar nāvi, bet Ivans un Vasilijs Patrikejevi - ar varu aizsūtīti uz klosteri.

Par XVI gs. sākumu var teikt, ka vara piederēja lielkņazam un Bajāru domei (skat. Kārtu pārstāvniecība). Bajāru dome bija augstākais likumdevējs likumdošanas jautājumos un augstākais rīcības orgāns, un ievērojami iegrožoja lielkņaza varu. Lielkņazs bez tās akcepta nevarēja pieņemt svarīgākos valsts tiesu likumdošanas, tiesvedības un ārpolitikas jautājumus. Iekļūšanu domes sastāvā (kā arī vispār augstāko valsts administratīvo un militāro amatu iegūšanu) noteica pretendenta vieta sociālajā hierarhijā. Pirmkārt jau to noteica piederība kādai īpaši dižciltīgai dzimtai, daļēji viņa paša vai tā senču nopelni valsts labā. Lielkņazs iecēla Bajāru domes locekļus uz mūžu. Sēžu laikā pat krēsla attālumu no lielkņaza troņa noteica bajāra izcelsme. Domes locekļu skaits bija visai ierobežots. Tā, piemēram, 1533. gadā tajā bija 12 bajāri un 3 apkārtnieki (okoļņičije). Pēc tradīcijas tie nāca no Čerņigovsko-Severskas kņaziem (Gļinski u.c.), Ģediminičiem (Beļski, Goļicini, Hovanski u.c.), vai arī no Rostovo-Suzdaļas kņaziem (Rostovski, Šuiski u.c.) vai vecajām Maskavas bajāru dzimtām (Morozovi, Zaharini-Jurjevi, Voroncovi). Ar laiku šis izcelsmes cenzs, kas sākotnēji nodrošināja politiski un akadēmiski izglītotāko aristokrātu dominanti domē, izraisīja pretēju efektu: bajāri vairāk laika pavadīja strīdoties, kura dzimta ir dižciltīgāka un senāka, nekā nodarbojoties ar valsts pārvaldes jautājumiem.

Lai ierobežotu vecās aristokrātijas varu, lielkņazi iesaistīja Bajāru domē djakus (domes kancelejas darbiniekus), kuri jau kā Domes djaki kļuva pilntiesīgi domes locekļi. Šajā (zemākajā) pakāpē iekļuva arī lielkņazam uzticamākie galma dienesta muižnieki, kurus tā arī sauca - Domes muižnieki. Tas ļāva lielkņazam palielināt savu ietekmi Domē.

Jauno valsts izpildvaras iestāžu veidošanās avots bija lielkņaza galms ar tā pārvaldnieku un kase ar mantzini vadībā. Galms pārvaldīja lielkņaza zemes īpašumus (domēnu), savukārt valsts kase pildīja arī kancelejas funkcijas. Valsts mantzinis pārzināja finanses un valsts arhīvu. Kopā ar savu vietnieku - zīmoga glabātāju - tie organizēja un kontrolēja valsts dienesta struktūras. Svarīgākie galma amati: staļļmeistars, dzērienu padevējs, arsenāla pārzinis u.c. Šos galma titulus parasti saņēma veco Maskavas bajāru dzimtu (izsenis saistītu ar lielkņaza galmu) pārstāvji. To ienākuma avots bija nodevas, kuras tie ievāca no īpaši piešķirtām teritorijām. Valsts iestāžu ikdienas darbu kontrolēja un vadīja kases djaku aparāts, ko pamatā komplektēja no galma muižniekiem. Jau gadsimta sākumā bija īpaši djaki, kuri vadīja konkrētas pārvaldes nozares. Piemēram, sakarā ar pasta un pārvadājumu dienesta paplašināšanos, bija īpaši pasta djaki. Arī Bajāru domē tika izveidotas nozaru komisijas (piemēram, sūtniecību komisijas, "bajāri, kam laupītāju lietas uzticētas" utt.).

Lēnām tika reformēta arī vietējo pašvaldību sistēma. Valsts centās ierobežot aristokrātijas tiesības neierobežoti ievākt nodevas no sev piešķirtajām teritorijām (tas ļoti bieži ļāva uzplaukt nekontrolētai patvaļai, izspiešanai un ļaunprātībām), jo tas samazināja ienākumus lielkņaza kasē. Labākās (ienesīgākās) teritorijas bija aristokrātijas rīcībā, un tā, protams, īpaši nevēlējās dalīties savos ienākumos ar valsti. Tāpēc jau no XV gs. beigām vietējiem zemes īpašniekiem, pilsētniekiem un valsts zemniekiem bieži izsniedza vietvalžiem un apriņkiem par labu nodevas reglamentējošus patentus. Arī vietvalžu amata (dienesta) laiks bija saīsināts līdz pat 1 gadam. Vietvalžu varas ierobežošana saistīta ar dienesta muižniecības ietekmes pieaugumu un tālāku valsts struktūras centralizāciju. Tika ieviests pilsētu pārvaldnieku amats, kā rokās bija administratīvā un finansiālā vara pilsētā un tās apkaimē. Pilsētu pārvaldnieki organizēja nocietinājumu būvi, aizsardzības materiālo nodrošinājumu, ievāca no iedzīvotājiem daļu nodevu (pasta uzturēšanai u.c.). Arī tas krietni ierobežoja lielo feodāļu varu provincē, un veicināja centrālās varas ietekmes palielināšanos.

Krievijā jau XVI gs., lai uzsvērtu valdnieka autoritāti, sāka lietot jēdzienu самодержавец (patvaldnieks), taču paralēli valdnieka varas pieaugumam, pieauga un attīstījās kārtu pārstāvniecības instituti ¬ Bajāru dome un Zemes sapulce. Nākošais solis bija Joana IV pieņemtais „cara“ tituls ¬ ar to Maskava oficiāli pieteica savas pretenzijas uz Bizantijas politiskās lomas un kādreizējās Kijevas Krievzemes teritoriju mantojumu (uz kuru pretendēja arī Lietuva) kā arī norādīja citām Eiropas valstīm, ka Maskavas lielkņaziste ir lielvalsts. Bez tam šis tituls nodalīja valdnieku no citiem krievu aristokrātijas pārstāvjiem, kuriem bija tiesības saukties par lielkņaziem (Suzdaļas, Tveras, Jaroslavļas u.c. kņazi). Joans IV, turpinot Vasilija III iecerētās reformas, sāka aktīvi veidot jaunus visas valsts mēroga pārvaldes orgānus. 1549. gadā tika izveidota Cara padome, kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, kurus tūdaļ akceptēja Zemes sapulce. 1550. gadā tika pieņemts pirmais likumu krājums, kurā tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā tika pieņemti Baznīcas likumi, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi).

Armija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XV gs. beigās un XVI gs. sākumā ritēja diezgan krasas izmaiņas militārajā sfērā. Pamatspēks gan vēl joprojām bija ar zobeniem un lokiem bruņotā muižnieku kavalērija, taču sāk intensīvi ieviest arī šaujamieročus, kuru lietošana prasīja apmācītus kājniekus (kurus komplektēja no t.s. pilsētniekiem). No šīm vienībām vēlāk radās valsts regulārais karaspēks. Vasilijs III ieviesa rietumu parauga algotņu (vācu) pulkus. Strauji pieauga artilērijas loma - pirmo reizi artilēriju pielietoja jau 1382. gadā, aizstāvot Maskavu no hana Tohtamiša karaspēka, taču tagad to izmantoja daudz plašāk. Lielgabalu izgatavošana bija jau tik plaša, ka tos sāka eksportēt (piemēram, 100 lielgabalus pārdeva Persijai). Aizvien lielāku lomu ieguva kājnieku karaspēks, kurus komplektēja no zemniekiem un t.s. puspilsētniekiem. Militārā spēka avangards dienvidu stepēs bija kazaki, kas kalpoja kā drošības garants pret pēkšņu uzbrukumu no stepes.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Станкевич Н., О причинах постепенного возвышения Москвы. / «Учен. Зап. Моск. Унив.», 1834
  • Вешняков В., О причинах возвышения Московского княжества. - СПб., 1851
  • Соловьев С. М., Взгляд на историю установления госуд. порядка в России до Петра Вел. / «Сочинения» - СПб., 1882
  • Полежаев П. В., Московское княжество в первой половине XIV в. - СПб., 1878

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]