Latviešu alfabēts

Latviešu alfabēts ir no latīņu alfabēta atvasināts alfabēts, ko lieto, rakstot latviešu valodā.

Mūsdienu alfabēts

Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž. (Dažreiz alfabētā atsevišķi izšķir Dz, dz, Dž, dž, Ie, ie.)^{[nepieciešama atsauce]}

Burts	Nosaukums	SFA (IPA)	Burts	Nosaukums	SFA (IPA)
A, a	a	/ɑ/	Ķ, ķ	ķē	/c/
Ā, ā	garais ā	/ɑː/	L, l	el	/l/
B, b	bē	/b/	Ļ, ļ	eļ	/ʎ/
C, c	cē	/ts/	M, m	em	/m/
Č, č	čē	/tʃ/	N, n	en	/n/,/ŋ/
D, d	dē	/d/	Ņ, ņ	eņ	/ɲ/
E, e	e	/e/,/æ/	O, o	o	/ua̯/,/o/,/oː/
Ē, ē	garais ē	/eː/,/æː/	P, p	pē	/p/
F, f	ef	/f/	R, r	er	/r/,/rʲ/
G, g	gā	/g/	S, s	es	/s/
Ģ, ģ	ģē	/ɟ/	Š, š	eš	/ʃ/
H, h	hā	/x/,/h/	T, t	tē	/t/
I, i	i	/i/	U, u	u	/u/
Ī, ī	garais ī	/iː/	Ū, ū	garais ū	/uː/
J, j	jē	/j/	V, v	vē	/v/
K, k	kā	/k/	Z, z	zē	/z/
			Ž, ž	žē	/ʒ/

Vēsturiskas alfabēta variācijas

Pirms 2. pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un dažu izdevniecību grāmatās un periodiskos iespieddarbos arī Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ir izmantoti burti un digrāfi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch.

Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošana tika pārtraukta 1946. gadā. Tā nelietošanas rezultātā:

• ieviesies plats e vārdos, kur ŗ strādāja kā šaurinātājskaņa;
• dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums lietvārdu 2. un 5. deklinācijā;
• vērojams līdzskaņu mijas zudums vienzilbes darbības vārdiem, kas beidzas ar -rt un arī no tiem atvasinātos vārdos.
• slāvu un lietuviešu valodas izcelsmes svešvārdos mīkstinātais R netiek atzīmēts;
• dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.

Alfabēta trūkumi un priekšrocības

• Ar vienu burtu o tiek apzīmētas trīs skaņas: divskanis [uo], patskaņi [ɔ], [ɔː].
• Ar vienu burtu e tiek apzīmētas divas skaņas: [e], [æ].
• Ar vienu burtu ē tiek apzīmētas divas skaņas: [eː], [æː].
• Ar vienu burtu apzīmē gan dentālo [n], gan velāro [ŋ] (skaņa pirms k un g kā vārdos runga, Ranka).

Tātad no rakstītā vien ne vienmēr var uzzināt pareizu vārda izrunu. Tomēr alfabētā neizšķirtās skaņas mainās pozicionāli vai arī sastopamas gandrīz tikai svešvārdos. Turklāt lielākajai daļai latviešu valodas fonēmu atbilst savs burts vai digrāfs. Katrs burts tiek izrunāts vienā vai vairākos zināmos veidos, vai arī tam atbilstošā fonēma tiek asimilēta pēc zināmām likumsakarībām — gan vārdu 'rats', gan 'rads' izrunā kā [rɑc].