Mākoņi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Mākoņu veidu uzskaitījums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cumulonimbus capillatus incus - D mākoņu grupa.
Virs mākoņiem
Mākoņi

Mākoņi ir atmosfēras ūdens tvaiku kondensēto produktu sakopojums sīkos ūdens pilienos vai ledus kristālos lielā daudzumā. Mākoņiem ir svarīga nozīme ūdens riņķojumā dabā, tie var pārvietoties tūkstošiem kilometru attālumā, līdz ar to pārnesot un pārdalot milzīgas ūdens masas.

Mākoņiem ir būtiska nozīme mūsu klimatā, jo tie regulē Saules enerģijas daudzumu, kas nonāk līdz Zemes virsmai un Zemes enerģijas daudzumu, kas atstarojas atpakaļ Visumā. Jo vairāk enerģijas uztver mūsu planēta, jo siltāks ir klimats. Jo mazāk enerģijas nonāk līdz zemei, jo kļūst aukstāks.

Ja nebūtu mākoņu, nevarētu rasties ne lietus, ne sniegs vai krusa. Mākoņi ir viens no dabas brīnumiem, tiem var būt visdažādākās formas un veidi: mazi un balti; tumši un draudoši; kā kokvilnas pogaļas vai milzīgas saulespuķes; plāns palags vai bieza sega; balti, pelēki, zaļi vai melni — cēli sarkani vai maigi rozā, kad saules stari atstarojas tajos neilgi pirms saulrieta.

Ilga mākoņu eksistence izskaidrojama ar daļiņu lēnu krišanu (pilieni 1—10 mm rādiusā krīt ar ātrumu 0,05—1,2 cm/s), augšupejošā gaisa turbulentā kustība veicina ūdens tvaika pieplūdi un jaunu daļiņu veidošanos).

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākoņu veidi

Angļu naturālists Lūka Hovards (Luke Howard) 1803. gadā izstrādāja mākoņu klasifikāciju, kas bāzējas uz pirmatnējo latīnistu klasifikāciju:

Mākoņus pēc to formas iedala 10 galvenajos veidos, katru no kuriem iedala vēl sīkāk. Mākoņiem ir starptautiski pieņemti latīniskie nosaukumi, katram latīniskajam nosaukumam ir dots savs apzīmējums. Apzīmējums sastāv no diviem, bet sīkākajā klasifikācijā arī no trīs burtiem. Pēc atrašanās augstuma mākoņus iedala četrās grupās — augstajos, vidējajos, zemajos un vertikālajos mākoņos. Augstie mākoņi atrodas 6—13 km augstumā, vidējie mākoņi atrodas 3—7 km augstumā, bet zemie mākoņi atrodas no zemes virsmas līdz 2 km augstumam. Vertikālo mākoņu pamatne atrodas 1—2 km augstumā no zemes, bet virsotne pārsniedz vidējo vai augsto mākoņu robežu. Atsevišķos gadījumos gubu—lietus mākoņi sasniedz 15 km augstumu.

Pasaules mākoņainuma karte

1956. gadā Pasaules Meteoroloģijas organizācija izdeva Starptautisko mākoņu atlantu, tajā iekļaujot arī galveno mākoņu formu apakštipu klasifikāciju latīņu valodā.

  • Lenticularis — lēcveidīgie vai mandeļveidīgie mākoņi, bieži iegareni un parasti ar izteiktu robežu.
  • Mammatus — tesmeņveidīgie mākoņi, nokarenas formas.
  • Casellanus — mākoņi ar izteiktu vertikālo attīstību, atgādinot pils formu.
  • Vertebratus — mākoņi, kuru elementi ir sakārtoti it kā mugurkaula skriemeļi, ribas vai zivs skelets.

Mākoņu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gubumākoņi

Galvenie mākoņu veidi ir:

A grupa - augstie mākoņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cirrus - A mākoņu grupa.
Spalvmākoņi

Spalvu mākoņi (Cirrus) ir atsevišķi viegli, smalki, balti mākonīši ar šķiedrainu struktūru, spalvu vai garu svītru veidā, kas staru veidā it kā iziet no viena punkta. Sastāv no ledus kristāliem.

Spalvu—gubu mākoņi (Cirrocumulus) veido spalvveidīgas joslas vai vilnīšus, kas sastāv no mazām, baltām šķipsnām vai ļoti maziem kamoliņiem. Sastāv no ledus kristāliem.

Spalvu—slāņu mākoņi (Cirrostratus) veido bālganu plīvuru, kas nereti pārklāj visu debesi un piešķir tai pienainu nokrāsu. Ap sauli veido halo parādību, kas izpaužas kā gaišs aplis, māņu saule vai gaišs stabs. Mākoņi sastāv no ledus kristāliem.

B grupa - vidējie mākoņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Altocumulus - B mākoņu grupa.
Altostratus translucidus

Augstie gubu mākoņi (Altocumulus) veido slāni vai grēdu, kas sastāv no plāksnēm vai gabaliņiem lielāku baltu vai pelēku "aitiņu" formā regulārās grupās vai rindās. Sastāv no ūdens pilieniem un var dot sīkus nokrišņus.

Augstie slāņu mākoņi (Altostratus) ir līdzīgi šķiedrveidīgai segai pelēkā vai zilganā krāsā. Halo parādību neveido. Var dot nelielu nokrišņus.

C grupa - zemie mākoņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stratus - C mākoņu grupa.

Slāņu—gubu mākoņi (Stratocumulus) veido slāņus vai grēdas, kas sastāv no gabaliem vai vāliem. Šie mākoņi nereti ziemā pārklāj visu debesi, piešķirot tai viļņainu izskatu. Sastāv no ūdens pilieniem un var dot nelielus, smidzinošus nokrišņus.

Slāņu mākoņi (Stratus) viendabīgs mākoņus slānis, kas līdzīgs miglai. Tie sastāv no ūdens pilieniem un var dot nelielus smidzinošus nokrišņus.

Slāņu—lietus mākoņi (Nimbostratus) ir zems, viendabīgs amorfs slānis tumši pelēkā krāsā. Bieži zem masīvās mākoņu segas novērojami ļoti zemi ātri ejoši, saraustīti mākoņu gabali. Slāņu—lietus mākoņi sastāv no ūdens pilieniem un ledus kristāliem, no tiem parasti nāk ilgstoši nokrišņi.

Gubu mākoņi (Cumulus) ir atsevišķi mākoņi ar kupolveida virsotni un horizontālu pamatni. Lielākie mākoņi atgādina klanus. Mākoņi sastāv no ūdens pilieniem un var dot īslaicīgas, bet stipras lietusgāzes.

D grupa - mākoņi ar vertikālo attīstību (konvektīvie mākoņi)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cumulonimbus - D mākoņu grupa.

Gubu—lietus jeb negaisa mākoņi (Cumulonimbus) ir vertikāli vareni mākoņi, kas paceļas kā kalni vai torņi. Virsējai daļai ir šķiedraina uzbūve, kas var atgādināt kalēja laktu. Gubu—lietus mākoņi sastāv no ūdens pilieniem un ledus kristāliem un tie dod spēcīgu lietu, krusu, ledus graudus, ziemā arī Sniega graudus. Vasarā notiek elektriskā izlādēšanās atmosfērā, kas izpaužas kā negaiss.

Citi mākoņu tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sudrabainie mākoņi.

Polārie stratosfēras mākoņi ir mākoņu veids, kas ziemas periodā novērojami polārajos apgabalos 15—25 kilometru augstumā (stratosfērā) un veicina ozona slāņa pastiprinātu noārdīšanos.

Sudrabainie mākoņi īsti neatbilst parastu mākoņu kategorijai galvenokārt dēļ tā, ka tie redzami naktīs, un tie atrodas vidēji 75—85 kilometru augstumā (kas jau skaitās kosmoss). Šī parādība ir viegli novērojama arī Latvijā, katru gadu, sākot ar pavasari un beidzot ar rudeni. Interesantākais, ka šie mākoņi ir jauna parādība, pirmo reizi tie novēroti 1885. gadā un nav liecību, ka pirms tam tie būtu novēroti.

Mākoņu izkliedēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās ir iespēja izkliedēt pārdzesētus mākoņus un miglu, kā arī iedarboties uz bīstamiem krusas mākoņiem. Lai izkliedētu pārdzesētus mākoņus un miglu, tajos ievada aukstuma aģentus — sausā ledus daļiņas vai ledus veidojošas daļiņas (sudraba jodīdu u.c.), kas veicina kristāliska ledus rašanos, kurš izkrīt no mākoņiem, samazinās tvaika spiediens, pilieni iztvaiko, un mākoņi (migla) izklīst.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]