MG-42

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maschinengewehr 42
Mg 42 berlin.jpg
Galvenie dati
Valsts: Flag of German Reich (1935–1945).svg Nacistiskā Vācija
Tips: Ložmetējs
Konstruktors: Verners Gruners
Kurts Horns
Konstruktori: Lackierwarenfabrik Johannes Grossfuss AG, Dēbelna
Ražotājs: Lackierwarenfabrik Johannes Grossfuss AG
Ražošanā: 1942. - 1945. gads
Bruņojumā: 1942. - 1945. gads
Tehniskie parametri
Patronu tips: 7,92x57 mm
Šaušanas ātrums: 900 - 1500 šāviņi/min
Sākuma ātrums: 790 - 800 m/s
Attālums: 1000 m
Masa 11,57 kg
Garums: 1220 mm
Stobrs: 533 mm
Pārlādes sistēma: patronlenta
Patronas aptverē: 50 vai 250 patronas
Tēmēklis: mehāniskais
Papildu informācija
Versijas: MG-45/MG-42V, MG-1, MG-2, MG-3
Daudzums: 400 000

MG-42 (Universal-Maschinengewehr Modell 42) bija Vācijas Otrā pasaules kara ložmetējs. Vācu karavīri to dēvēja arī par "kaulu zāģi", "Hitlera zāģi", "dziedošo zāģi" (tā uguns temps bija tik liels, ka nebija izšķirams atsevišķu šāvienu troksnis), savukārt sabiedroto karavīri, galvenokārt briti, - par "špandavu" (daļa ložmetēju tika ražoti Špandavā). MG-42 uzskatāms par vienu no labākajiem Otrā pasaules kara ložmetējiem, un dažkārt tas tiek dēvēts pat par vienu no visu laiku labākajiem kājnieku ložmetējiem vispār.

Izstrādes vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties Otrajam pasaules karam, nacistiskās Vācijas pamatložmetējs bija MG-34, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka MG-34 nebūt nav piemērots augstas intensitātes karalaika ražošanai, jo tā aizņēma daudz laika un resursu. MG-34 bija arī diezgan nepiemērots lietošanai lauka apstākļos: tā darbaspēju viegli varēja traucēt netīrumi un dubļi. Mēģinājumi izstrādāt jaunu, labāku universālu ložmetēju sākās jau ap 1939. gadu, un 1942. gadā bija gatavs MG-42 projekts, ko izstrādāja Vācijas kompānijas Metall un Lackierwarenfabrik Johannes Grossfuss AG. Šis ložmetējs tika ražots lielos apjomos šādu kompāniju fabrikās: Grossfuss, Mauser-Werke, Gustloff-Werke, Steyr-Daimler-Puch un dažās citās. MG-42 modifikācijas joprojām tiek ražotas daudzās pasaules valstīs. Vācijā, Itālijā un Pakistānā tiek lietoti modificēti MG-42 ložmetēji MG-42/59 un MG-3, kas pielāgoti 7,62 x 51 mm NATO munīcijai. Dažos reģionos, piemēram, bijušajā Dienvidslāvijā, joprojām tiek lietotas oriģinālam atbilstošas formas 7,92 mm kalibram. Kopējais Otra pasaules kara laikā saražoto MG-42 skaits ir vismaz 400 000, un, ņemot vērā, ka tā modifikācijas joprojām tiek ražotas, kopējais MG-42 un tā tiešo pēcteču skaits pasaulē mūsdienās varētu būt tuvu miljonam.

Ražošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

MG-42 projekta pamatā bija dažas vienkāršas idejas: tam bija jābūt universāli izmantojamam, ātram, lēti izgatavojamam, un, cik vien iespējams, izturīgam. Tam bija arī jānodrošina maksimālais pieejamais ugunsspēks, pieņemot relatīvi augstu uguns tempu. Lai būtu iespējama ātra ražošana un relatīvi zemas izmaksas, Grossfuss pēc iespējas vairāk pielietoja tērauda štancēšanu. Atsevišķu veltņu uzmavu un stobra kārbu vietā MG-42 izmantoja viengabala uzmavas un stobra kārbas, štancētas no vienas tērauda loksnes (agrāk, piemēram, ložmetējam MG-34 abus izstrādāja no atsevišķiem tērauda blokiem.) Tas palīdzēja ietaupīt daudz tērauda un laika, un, ieviešot vēl citus ražošanas efektivitātes palielināšanas pasākumus, vispārējās MG-42 izmaksas bija aptuveni par 30% zemākas nekā MG-34, un tam vajadzēja par 50% mazāk neapstrādātu izejvielu un darbaspēka nekā MG-34.

MG-42 darbības principi bieži tiek sajaukti ar tiem, ko izstrādāja Mauser-Werke 1945. gadā un kuri kļuva populāri kā dažādās CETME un Heckler & Koch šautenes (G3), ložmetēji (HK 21e, HK 23e) un mašīnpistoles (MP5). Šo sistēmu darbības ir pilnīgi atšķirīgas, lai gan abās lieto divus veltņus starp aizslēga galvu un tā ķermeni. MG-42 stobrs ir kustīgs, un atsitas īsu laika sprīdi, būdams pilnīgi noslēgts. Savukārt HK izstrādājumā stobrs ir nekustīgs, un veltņi paredzēti nevis tam, lai aizslēgtu stobru, bet gan, lai palēninātu aizslēga galvu aizmugurējā kustībā pārlādēšanas cikla sākumposmā. Vienīgais ierocis, kas tika ražots lielos apjomos un izmantoja MG-42 raksturīgo noslēgšanu ar veltņiem, ir Čehijā ražotā vz.52 pistole (neskaitot ložmetēju MG-3, kas praktiski ir MG-42 modifikācija).

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Munīcijas padeve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

MG-42 ir īsa atsitiena, automātiskas uguns ložmetējs ar munīcijas padevi no patronlentes. Lai vienkāršotu tā izgatavošanu, izvēles uguns un magazīnu padeves iespējas tika atmestas, un MG-42 munīcijas padeve varēja būt tikai no kreisās puses. MG-42 munīcijas padeve no patronlentes bija vienkārša un efektīva, un tika izmantota kā paraugs daudzām vēlākajām konstrukcijām. Tā lieto vienu iesvārstāmo "roku", kas operē patronlentes padeves knaibles. Gan "roka", gan knaibles ir balstītas uz eņģotās stobra kārbas padeves vāka. "Rokai" ir izliekta izcilņa sliede, kurā aizslēga balsts brauc turp un atpakaļ, kad stobra kārba ir aizvērta, tādā veidā svārstot "roku" un darbinot padevi.

Šaušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

MG-42 izmanto īsa atsitiena stobru ar stobra purna atsitiena paātrinātāju, kas pēc izskata bija mazliet līdzīgs MG-34. Šis paātrinātājs izmanto stobra purna sprādziena vilni, lai paātrinātu stobra atsitienu, tas apslēpj arī uzliesmojumu. Stobra caurules noslēgšana tiek panākta ar veltņu pāri, kas atradās aizslēga augšā. Kad aizslēgs nonāk tā pašā priekšējā pozīcijā, aizslēga ķermenis, ar tā priekšā noliekušos daļu, paspiež divus veltņus malā un iekšā noslēdzošajās spraugās stobra caurules izcilnī, gūstot stingru noslēgumu starp stobra cauruli un aizslēga augšu. Kad ir izšauts, pēc īsa stobra atsitiena ar aizslēgu noslēgtu pie tā, veltņi tiek iestumti iekšā ar pielāgotiem izcilņiem stobra kārbā, atlaižot aizslēga galvu no stobra caurules. Stobrs tad tiek apstādināts un aizslēgs turpina virzīties atpakaļ, izstumjot un izmetot izlietotu ietvaru, darbinot lentes barošanu un ietverot jaunu zalvi tās ievietošanai baterijā. MG-42 šauj no atvērta aizslēga, iegūstot ātrāko iespējamo stobra caurules dzesēšanu. Lai paaugstinātu uguns tempu, stobra cauruli jāmaina diezgan bieži (apmēram pēc katrām 250-300 zalvēm ilgstošas uguns), tāpēc tika izgudrota ļoti vienkārša un efektīva stobra caurules nomaiņas metode. Stobra caurule tiek turēta sānis tās uzmavai ar vienkāršu gultni pie stobra purna un ar skavām aizmugurē. Lai izņemtu stobra cauruli, ir jāattaisa skavas un tā jāpastumj, tā ka aizmugurējā daļa vienkārši tiks atvilkta no uzmavas pa labi. Pēc tam stobra caurule var tikt vienkārši aizstumta aizmugurē un aizvietota ar jaunu un vēsu. Tad vienkārši jāievirza skavas atpakaļ un ierocis ir atkal gatavs šaušanai. Stobra caurules nomaiņa var tikt veikta īsā laikā - aptuveni 6 līdz 10 sekundēs, ļaujot sasniegt praktiski augstu uguns tempu. Katrs ložmetējs tika apgādāts ar 2 vai 3 rezerves stobra caurulēm, kas tika ievietotas speciālā tvertnē.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādi MG-42 varianti. Labajā pusē - trijkājis izmantošanai pretgaisa vajadzībām.

Katram MG-42 bija viegls, salokāms divkājis, no kura varēja šaut kā no vieglā ložmetēja. To arī varēja izmantot ar agrākajiem kājnieku un pretgaisa trijkājiem, kuri tika ražoti ložmetējam MG-34. Tas tika izdots galvenokārt kājniekiem, un reti kad tika izmantots uz transportlīdzekļiem vai tankiem, jo MG-34 ar tā barošanas iespējām no abām pusēm un turp - atpakaļ stobra caurules izņemšanu, bija vairāk piemērots uzstādīšanai uz tanka. Tankos bija arī mazāk netīrumu kā tranšejās, tāpēc MG-34 šeit darbojās samērā labi.

MG-42 apkalpe parasti sastāvēja no trim cilvēkiem - strēlnieka, munīcijas lādētāja un uguns koriģētāja. Ierastā MG-42 izmantošanas taktika bija uzturēt nepārtrauktu blīvu uguni līdz intensīvā uguns tempa izraisītajai nepieciešamībai nomainīt stobru.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]