Čehija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čehijas Republika
Česká republika
Čehijas karogs Čehijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzePravda vítězí
HimnaKde domov můj?
Location of Čehija
 Čehija  (zaļa)
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Prāga
50°05′N 14°28′E
Valsts valodas čehu valoda
Etniskās grupas (2014) 64% čehi
5% morāvieši
1,4% slovāki
0,4% poļi
26% citi
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Milošs Zemans
 -  Premjerministrs Petrs Nečass
Valsts izveidošana
 -  Bohēmijas lielhercogiste 870 
 -  Bohēmijas karaliste 1198 
 -  Čehoslovākija 1918. gada 28. oktobrī 
 -  Neatkarīga valsts 1993. gada 1. janvārī 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijā
Platība
 -  Kopā 78 866 km² (116.)
 -  Ūdens (%) 2
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. g. 10513209 (81.)
 -  Blīvums auto/km² (84.)
IKP (PPP) 2014. gada aprēķins
 -  Kopā $ 295 891 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju 28 086 
Džini koef. (2012) 24.9 (zems
HDI (2013) 0.873 (ļoti augsts) (28.)
Valūta Čehijas krona (CZK)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .cz1
ISO 3166-1 kods 203 / CZE / CZ
Tālsarunu kods +420
1 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Čehija (čehu: Česko), oficiāli Čehijas Republika (Česká republika, izrunā: [ˈtʃɛskaː ˈrɛpuˌblɪka]), ir valsts Centrāleiropā bez pieejas pie jūras. Tā robežojas ar Poliju ziemeļos, ar Slovākiju austrumos, ar Austriju dienvidos, bet ar Vāciju rietumos. Čehijas platība ir 78 866 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Čehija ar 10,51 miljoniem iedzīvotāju ir divpadsmitā lielākā Eiropas savienības dalībvalsts.

Čehija ir parlamentāra republika un augsti attīstīta viennacionāla valsts. Tā ir sīkāk sadalīta 13 reģionos un galvaspilsētā Prāgā. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ar 1,3 miljoniem iedzīvotāju ir Prāga. Čehija ir ANO, NATO un OECD dalībvalsts. 1999. gadā Čehija kļuva par NATO dalībvalsti, bet 2004. gadā par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Čehija ir plašāk pazīstama ar automašīnu zīmolu Škoda, alu un hokeju. Neatkarību tā ieguva 1993. gadā, sadaloties Čehoslovākijai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš viduslaikiem Čehija ir karaliste. XIII gs. beigās izveidojās augstākā pārstāvniecības institūcija - Čehijas Seims, kam sākumā bija ārkārtas sapulces raksturs. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu juridiski un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu. Seimā bija pārstāvēti pani, prelāti, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsoņu pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska - tos karalis parasti saaicināja atsevišķi, lai dabūtu subsīdijas). XV gs. vidū Čehijā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. Pēc husītu kariem, kad lielākā daļa baznīcas zemju pārgāja karaļa pilsētu īpašumā (šīs pilsētas šo karu laikā bija ieguvušas pilnīgu pašpārvaldi un nodokļu atbrīvojumus), pilsētu pārstāvji Seimā ieguva diezgan lielu ietekmi. Arī bruņinieki bija juridiski noformēti kā īpaša kārta ar savu pārstāvniecību Seimā. Skat. arī Kārtu pārstāvniecība.

Jaunie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1526. gada Čehijas seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas dzimtīpašumu zemēm.

Pēc tam, kad 1617. gadā bezbērnu imperators Matejs nodeva Čehijas troni Štīrijas princim Ferdinandam, sākās karaļa ierēdņu iejaukšanās pilsētu pašpārvalžu darbā, pilsētu rātēs protestantus pēc karaļa pavēles sāka nomainīt katoļi. Dažās pilsētās pat pienāca konkrēta pavēle iedzīvotājiem pievērsties katolicismam. 1618. gada 23. maijā Prāgā notika t.s. defenestracija (no Prāgas pils loga tika izmesti trīs karaļa ierēdņi, kuri tā prombūtnes laikā pārvaldīja Čehiju). Čehu aristokrātija izveidoja 30 cilvēku lielu pagaidu valdību, uzaicināja par Čehijas karali Pfalcas grāfu Fridrihu, un uzsāka karadarbību pret Habsburgiem (sākās Trīsdesmitgadu karš). Pēc kara beigām Čehija bija pilnīgi izpostīta (no 1 500 000 iedzīvotāju 1618. gadā bija palikuši aptuveni 700 000 1650. gadā) un iekļāvās Habsburgu valdījumos kā vienkārša province. Pēc Svētās Romas impērijas likvidācijas 1806. gadā, Čehija kļuva par Austrijas impērija daļu, un 1867. gadā- par Austroungārijas daļu. Pēc Pirmā pasaules kara, Austroungārija beidza pastāvēt un 1918. gadā tika nodibināta Čehoslovākijas Republika.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Beneša dekrēti

1938. gada septembrī Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija noslēdza Minhenes vienošanos, kas ļāva Vācijai anektēt Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu. Valsts nosaukumā ieviesa domu zīmi un tā tika nosaukta par Čeho-Slovākiju. 1939. gada 14. martā neatkarību pasludināja un no Čeho-Slovākijas atdalījās Slovākijas Republika. Nākošajā dienā Vācijas karaspēks okupēja atlikušo Čehijas daļu. 1945. gada aprīlī-maijā, karam Eiropā tuvojoties noslēgumam, Čehoslovākiju okupēja PSRS karaspēks (Čehijas rietumdaļu- ASV karaspēks). Līdz gada beigām abi karaspēki tika izvesti. No 1945. līdz 1946. gadam no Čehoslovākijas tika padzīti 2 700 000 līdz 3 000 000 vāciešu.

Tomēr Čehoslovākija nokļuva Padomju ietekmes zonā. No 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:

  1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
  2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.

Prāgas pavasaris un neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Prāgas pavasaris

60. gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu, lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju". Tās nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli kurā apgalvoija ka "labējā prese" valstī "vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi". Vēstule lūdza PSRS palīdzēt "ar visiem iespējamajiem līdzekļiem" lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no "tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem".

Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu. Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehu un slovāku atstāja valsti un devās trimdā uz rietumiem.

1989. gada novembrī Čehoslovākijā sākās Samta revolūcija, kura noveda pie valdības atkāpšanās. Drīz vien pēc tam tika izveidota jauna valdība, kura sastāvēja no vairākām politiskām partijām, un kurā komunistiem bija tikai daži ministru posteņi. 1990. gada jūnijā tika sarīkotas pirmās brīvās vēlēšanas. 1993. gada 1. janvārī Čehoslovākija oficiāli sadalījās divās valstīs- Čehijā un Slovākijā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čehijā valda mērens pārejas klimats no okeāniskā un kontinentālā. Ziema ir aukstāka un vasara ir siltāka nekā citās Eiropas valstīs tādos pašos platuma grādos, bet tuvāk jūras piekrastei. Austrumdaļā ziemā nereti ieplūst kontinentālās gaisa masas, kas pazemina gaisa temperatūru zem 0 grādiem pēc Celsija, bieži snieg. Apmēram trešo daļu valsts teritorijas klāj meži, kuros izplatītākie koki ir egles, priedes un bērzi.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Czech Republika. International Monetary Fund. Atjaunināts: 21 April 2010.