Čehija

Česká republika Čehijas Republika
Karogs Ģerbonis
Devīze: "Pravda vítězí"
Himna: Kde domov můj?
Čehija  (zaļa)
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Prāga 50°05′N 14°28′E
Valsts valodas		čehu valoda, slovāku valoda
Etniskās grupas		94,2% čehi, 5,8% citi
Demonīms		čehs
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Vāclavs Klauss
-	Premjerministrs	Petrs Nečass
Neatkarība		miermīlīga atdalīšanās no Čehoslovākijas
-	Datums	1993. gada 1. janvārī1
Iestāšanās ES		2004. gada 1. maijā
Platība
-	Kopā	78 866 km² (116)
-	Ūdens (%)	2
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2010. gada 5. novembrī. g.	10674947 (78)
-	2001 . gada tautas skaitīšana	10230060
-	Blīvums	133/km² (77)
IKP (PPP)		2010. gada aprēķins
-	Kopā	$258959 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$24832
GDP (nominal)		2010 estimate
-	Total	$199012 miljardi
-	Per capita	$19084
Džini koef. (2008)		26 (zems) (4)
HDI (2010)		▲0,841 (ļoti augsts) (28)
Valūta		Čehijas krona (CZK)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.cz³
ISO 3166-1 kods		203 / CZE / CZ
Tālsarunu kods		+4204
1	2010. gada 30. jūnijā
2	Rank based on 2009 IMF data.
3	Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
4	Līdz 1997. gadam kopā ar Slovākiju lietoja kodu 42.

Čehija (čehu: Česko), oficiāli Čehijas Republika (Česká republika, izrunā: [ˈtʃɛskaː ˈrɛpuˌblɪka]), ir augsti attīstīta viennacionāla valsts Eiropas centrā bez pieejas pie jūras. Ziemeļos tā robežojas ar Poliju, austrumos ar Slovākiju, dienvidos ar Austriju, bet rietumos ar Vāciju. Pazīstamākie Čehijas zīmoli ir automašīnas "Škoda", čehu alus un čehu hokejs. Neatkarību tā ieguva 1993. gadā, sadaloties Čehoslovākijai. 1999. gadā Čehija kļuva par NATO dalībvalsti, bet 2004. gadā — par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Klimats

Čehijā valda mērens pārejas klimats no okeāniskā un kontinentālā. Ziema ir aukstāka un vasara ir siltāka nekā citās Eiropas valstīs tādos pašos platuma grādos, bet tuvāk jūras piekrastei. Austrumdaļā ziemā nereti ieplūst kontinentālās gaisa masas, kas pazemina gaisa temperatūru zem 0 grādiem pēc Celsija, bieži snieg. Apmēram trešo daļu valsts teritorijas klāj meži, kuros izplatītākie koki ir egles, priedes un bērzi.

Vēsture

Kopš viduslaikiem Čehija ir karaliste. XIII gs. beigās izveidojās augstākā pārstāvniecības institūcija - Čehijas Seims, kam sākumā bija ārkārtas sapulces raksturs. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu juridiski un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu. Seimā bija pārstāvēti pani, prelāti, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsoņu pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska - tos karalis parasti saaicināja atsevišķi, lai dabūtu subsīdijas). XV gs. vidū Čehijā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. Pēc husītu kariem, kad lielākā daļa baznīcas zemju pārgāja karaļa pilsētu īpašumā (šīs pilsētas šo karu laikā bija ieguvušas pilnīgu pašpārvaldi un nodokļu atbrīvojumus), pilsētu pārstāvji Seimā ieguva diezgan lielu ietekmi. Arī bruņinieki bija juridiski noformēti kā īpaša kārta ar savu pārstāvniecību Seimā. Skat. arī Kārtu pārstāvniecība.

No 1526. gada Čehijas seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas dzimtīpašumu zemēm.

Pēc tam, kad 1617. gadā bezbērnu imperators Matejs nodeva Čehijas troni Štīrijas princim Ferdinandam, sākās karaļa ierēdņu iejaukšanās pilsētu pašpārvalžu darbā, pilsētu rātēs protestantus pēc karaļa pavēles sāka nomainīt katoļi. Dažās pilsētās pat pienāca konkrēta pavēle iedzīvotājiem pievērsties katolicismam. 1618. gada 23. maijā Prāgā notika t.s. defenestracija (no Prāgas pils loga tika izmesti trīs karaļa ierēdņi, kuri tā prombūtnes laikā pārvaldīja Čehiju). Čehu aristokrātija izveidoja 30 cilvēku lielu pagaidu valdību, uzaicināja par Čehijas karali Pfalcas grāfu Fridrihu, un uzsāka karadarbību pret Habsburgiem (sākās 30 gadu karš). Pēc kara beigām Čehija bija pilnīgi izpostīta (no 1 500 000 iedzīvotāju 1618. gadā bija palikuši aptuveni 700 000 1650. gadā) un iekļāvās Habsburgu valdījumos kā vienkārša province.

Skat. arī Beneša dekrēti

Prāgas pavasaris

Prāgas pavasaris bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968. gada 5. janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī.

Pēc Otrā pasaules kara, Čehoslovākija nokļuva Padomju ietekmes zonā. No 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:

1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.

60. gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu. lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju". Tās nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli kurā apgalvoija ka "labējā prese" valstī "vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi". Vēstule lūdza PSRS palīdzēt "ar visiem iespējamajiem līdzekļiem" lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no "tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem".

Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu.

Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz rietumiem.

Skatīt arī

• Čehijas pilsētu uzskaitījums