Mongoļu impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mongoļu impērija bija XIII gs. Eirāzijas lielākajā daļā radusies impērija, kura izveidojās mongoļu cilšu karagājienu rezultātā. Sava uzplaukuma laikā tā aizņēma vairāk nekā 33 miljonu km² Eirāzijas teritorijas, tā kļūstot par lielāko valsti cilvēces vēsturē.

Nosaukumi laika gaitā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • mongoļu: Хамаг Монгол Улус, Hamag mongol ulus (1120(?).-1165.)
  • mongoļu: Йекэ Монгол Улус'), Ihe mongol ulus (1211.—1271.)
  • Juaņu impērija (1271.-1368.)

Impērijas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu impērijas ekspansija un sadalīšanās.

Pirmais mongoļu valstiskais veidojums Hamag mongol ulus attiecas uz XII gs. 20.-60. gadiem, kad mongoļu ciltis apvienojās cīņā pret džurčeņu Dzjiņ impērijas un tatāru koalīciju. Cilšu vadoņu kopsapulcē (kurultai) par pirmo visu mongoļu haganu ievēlēja Habul'u. Pēdējais mongoļu hans Hadan's tika noindēts diplomātisko pārrunu laikā ap 1165. gadu, un pēc viņa nāves valsts beidza pastāvēt, sadrumstalojoties atkal atsevišķās ciltīs.

1185.(?) gadā Habul-hagana mazmazdēls Temudžins apvienoja visas mongoļu ciltis, atjaunojot valsti. 1206. gadā, pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, viņš pasludināja mongoļu impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku - kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu kā "Čingizs hans" (vēstures literatūrā pieņemts vārdu un titulu izrunāt un rakstīt gandrīz kopā, ar apostrofu: Čingiz-hans). 1211. gadā ar Čingiz-hana dekrētu tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Jeke Mongol ulus (Dižā Mongoļu valsts), ar galvaspilsētu Karakorumu.

  • 1229. gadā lielajā kurultajā par hanu un imperatoru ievēlēja Čingiz-hana trešo dēlu Ugedeju (1187.-11.11.1241.; lat. Occadai, mong. Ögädäi, tjurk. Oktai, ķīn. Taidzun - 窝阔台, pēcnāves vārds Inveņ huandi), Čingiz-hana dēlu. Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, pabeidzot Ziemeļķīnas Dzjiņ impērijas un Priekšāzijas iekarošanu, kā arī pakļaujot Koreju un Austrumeiropu līdz Donavas grīvai. Veicināja tirdzniecības attīstību.
  • 1246. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja mirušā Ugedej-hana dēlu Gujuku (1205.-1248.; lat. Cuiuc, Kuiuk, Gog haam, Ken-han, arm. Giug-han, ķīn. Gui-ju, pēcnāves vārds Din-dzun, Dzjaņpin-huandi). Kāpis tronī, pieņēma titulu “dalai-han”. Kristietis un kristīgās baznīcas aizgādnis. Atsāka mongoļu ekspansiju Dienvidķīnā.
  • 1251. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja Tuluja dēlu Munke (1208.-11.08.1259.; tjurk. Mengu, mong. Monke-hagan, pers. Mengu-kaan, ķīn. Men-ge, pēcnāves vārds Sjaņ-dzun). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, iebrūkot Dienvidķīnas Sun impērijā, iekarojot Irānu un Abasīdu kalifātu mūsdienu Irākā.
  • 1260. gadā divos dažādos kurultajos, kurā nevienā nebija kvoruma, ievēlēja divus hanus un imperatorus — Tuluja dēlus Hubilaju (karavadoņu kurultajā Ķīnā) un Arig-Bugi (impērijas aristokrātijas kurultajā Mongolijā). Četrus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja Hubilajs. 1271. gadā viņš izsludināja mongoļu impēriju Eke Mongol ulus par likvidētu, tās vietā pasludinot Juaņu impērijas nodibināšanu ar galvaspilsētu Hanbaliku (mūsdienu Pekina). Mongolija kļuva par vienu no impērijas provincēm.

Suverēna mongoļu valsts 1206. gada robežās tika atjaunota pēc 1368. gada, kad Ķīnā sacelšanās rezultātā Juaņ dinastijas vara tika gāzta, nodibināta Min dinastija un impērija, bet pēdējais mongoļu imperators Togan Temur’s ar galmu bēga uz Mongoliju. Mongoļu mēģinājumi turpmākajās desmitgadēs atgūt zaudēto un atjaunot Juaņ impēriju bija neveiksmīgi. Mongoliju pārņēma iekšējās jukas un čingizīdu cīņa par varu, ko retumis pārtrauca kāds spēcīgāks hans, līdz 1412. gadā centrālo Mongoliju iekaroja oiratu valdnieks Mahamu. Nopietns mēģinājums atjaunot zudušo mongoļu impēriju bija laikā no 1491. līdz 1583. gadam, kad mongoļu Dajan-hans un tā mantinieki veiksmīgi atguva lielāko daļu Mongolijas un atspieda oiratus uz rietumiem, sekmīgi karoja ar Min dinastiju. Pēdējo mongoļu lielo hanu Ligdan’u no troņa gāza un tā valsti iekaroja mandžūri 1643. gadā, izveidojot Ķīnas un Mongolijas teritorijā Ciņ impēriju. Pēdējais mēģinājums atjaunot mongoļu valsti bija XVII gs. otrajā pusē, kad rietummongoļi čorosi, izveidojuši Kašgaras hanisti, sāka ekspansiju uz austrumiem un iekaroja Tibetu un centrālo Mongoliju. XVIII gs. mandžūru Ciņ impērija kopā ar austrummongoļiem korčiniem tos sakāva, bet 1758. gadā Kašgaru pievienoja impērijai. Mongoļi, sadrumstaloti sīkos hanu ulusos, tā arī palika Ciņ impērijas vasaļi, bet Mongolija tāpat kā Tibeta — impērijas protektorāts līdz pat 1912. gadam.

Likumdošana un valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu impērijas vēsturiska karte
Zelta Ordas baskaks (pārvaldnieks un nodokļu vācējs) krievu pilsētā (S.Ivanova glezna, 1902)

Valsts pamatlikumu krājums "Jasa" - Iasa-name-ij buzurg ("Lielā Jasas grāmata") - kas nebija īsti sistematizēts un ietvēra sevī jarlikus (pavēles), jasakus (likumus) un bilikus (ētiskas pamācības), - tika pieņemts lielajā 1206. gada kurultajā, pārskatīts un papildināts 1218. gadā, vēlreiz rediģēts 1225. gadā pēdējā tās variantā. Līdz mūsu dienām Jasa nav saglabājusies un mums ir zināma tikai pēc pārstāstiem un citātiem avotos. Pēc mongoļu impērijas sašķelšanās atsevišķās suverēnās valstīs Jasa saglabājās kā pamatlikums lielā daļā no tām līdz pat XVI gs. pirmajai pusei, atsevišķiem tās pantiem iekļaujoties vēlākos lokālo likumu krājumos.

Lietvedības dokumentācijā izmantoja mongoļu valodai piemērotu uiguru rakstību. Cik zināms, to ieviesa bijušais naimanu Tajan-hana zīmoga glabātājs Tatatunga, kas pēc naimanu sagrāves stājās Čingiz-hana dienestā.

Impērija tika sadalīta 95 militāri administratīvos apgabalos noijonu tūkstošnieku vadībā (katram bija pienākums mobilizēt 1000 jātnieku). Tūkstošnieki kā arī simtnieki no hana saņēma hubi - atalgojumu par dienestu. Simtnieka, tūkstošnieka un tumena vadītāja amati un nosaukumi kļuva mantojami. Atsevišķs administratīvais apgabals tika izveidots ziemeļos, kur dzīvoja "meža tautas".

Tika realizēta fundamentāla zemes reforma. Katram tūkstotim tika iedalītas savas ganības (nuntug) un savi ūdens avoti (usun). Tādējādi tūkstošnieki pildīja arī administratīvas (iedzīvotāju pārvalde), saimnieciskās (ganību, apmešanās vietu pārraudzība), fiskālas (nodokļu iekasēšana) un militāras (konkrēta karavīru skaita nodrošināšana dienestam) funkcijas savā teritorijā. Iespējams, tiem bija arī vietēja tiesu izpildvara. Reformas iznīcināja asinsradniecības saites cilts ietvaros. Dažādu cilšu pārstāvji nonāca vienā tūkstotī un simtā, kur tos vienoja kopīgs dienests un dzīvesvieta, kas lika ciltīm - tatāriem, merkitiem, džadžiratiem, naimaniem, keraītiem u.c. izkust kopīgajā masā - tā veidojot vienotu mongoļu tautu.

Visai svarīga loma bija darugači (nepaklausīgo apspiedējs). Tas kontrolēja vietējo administrāciju un likumības ievērošanu. Kā varas simboli tam bija pilnvaru dēlītis derege un zīmogs tamga (arī šie varas simboli patapināti no ķīniešiem). Iekarotajās rietumu provincēs darugači pārstāvēja baskak-tanmači (vietvaldis, karavadonis). Daudz maz precīzu ziņu par nodokļu sistēmu mongoļu sabiedrībā XII-XIII gs. mums nav, taču to, ka nodokļi bijuši, apliecina t.s. darhata atvieglojumi - atbrīvošana no nodokļiem.

Tika izveidots vienots valsts pasta dienests un ceļu tīkls. Katras jama (no ķīniešu čža - "pasta stacija") apkalpošanai tika piešķirt noteikts cilvēku un zirgu skaits. Katri divi tūkstoši uzturēja vienu jamu.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni X gs. (precīzu avotu ziņu nav) mongoļu lielākā daļa pieņēma no Tibetas nākušo bon reliģiju (šamanisma pārveidots zaroastrisma paveids); tatāri - kam (šamanisma deformēts budisms, līdzīgs mūsdienu Tibetas lamaismam), savukārt keraīti un naimani 1109. gadā pieņēma kristietību (nestoriānisko virzienu). Savukārt impērijas laikā valsts likums - Jasa - postulēja absolūtu reliģijas brīvību: reliģija un valsts šķirtas, visas reliģijas valsts priekšā līdztiesīgas.

Hubilai-hana laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islama, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmiras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

Mongoļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kas ir mongoļi, un no kurienes tie cēlušies, to viennozīmīgi nespēj atbildēt neviens, jo drošu avotu nav. Arī etnonīma "mongol" izcelsme nav viennozīmīgi noskaidrota. Visticamāk, ka termins mongol sākotnēji tika attiecināts uz vienu cilti, bet pēc tam zem šī nosaukuma apvienojās vairākas citas ciltis, kuras galu galā izveidoja mongoļu tautu. Pirmo reizi avotos mongoļi tiek pieminēti kā meņu, megu vai menva cilts Tan dinastijas (618.-908.) "Vecajā un Jaunajā hronikā", starp citām šivei ciltīm. Pirms viņiem mūsdienu Mongolijas TR teritorijā dzīvoja huņņi, žuaņžuaņi (avāri, jeb krievu avotu obri) un sjabi, bet laikā no VI gs. līdz X gs. nomainīja viens otru tjurku, uiguru un kirgīzu kaganāti (valstis).

Antropoloģiskais tips, ko mēs dēvējam par "mongoloīdo", tāpat kā mongoļu valoda, liekas, vairāk raksturīgi tatāriem. Protomongoļi, kā liecina retie rakstītie avoti un Mandžūrijā atrastās freskas, bija lielāka auguma, bārdaini, gaišmataini un zilacaini, visticamāk - kāda toharu B atzara pēcteči, vai arī kāda no kirgīzu ciltīm (pēc avotu un ceļotāju ziņām senajiem kirgīziem piemitušas šādas pazīmes). Mūsdienu mongoļu izskats veidojies, tiem asimilējoties tjurku tautu vidū (pašu mongoļu ap XII gs. bija tikai pāris simti tūkstošu), kuri bija zema auguma, drukni, tumšiem matiem, platiem vaigu kauliem un apaļu galvu.

Rakstītie avoti iedala Mongolijas stepes un mežastepes klejotājus "baltajos", "melnajos" un "mežonīgajos tātāros". T.s. "baltie tatāri" (onguti, kidaņi) dzīvoja dienvidos no Gobi tuksneša un kalpoja Dziņ impērijai kā robežapsardzes vasaļu karaspēks. Par "baltajiem" tos sauca tāpēc, ka tie vairāk nekā citi bija pārņēmuši ķīniešu civilizācijas elementus: valkāja zīda drānas, ēda no sudraba un porcelāna traukiem, izmantoja ķīniešu rakstību, to vadoņi varu mantoja. "Melnie tatāri" (t.sk. arī keraīti un naimani) dzīvoja Mongolijas iekšējos rajonos, tālāk no civilizācijas centriem. Lopkopība tiem nodrošināja pārticību, taču ne bagātību. Pastāvīgās sadursmes lika tiem dzīvot lielās kopienās, ap apmetnēm veidojot no ratiem apļus ("kureņus"), aiz kuriem tika izlikta sardze. "Melnie tatāri" nicināja "baltos tatārus", jo tie, pēc viņu domām, "par zīda lupatām pārdevuši savu brīvību" un pirka civilizācijas augļus visai nicināmā veidā - kalpodami. "Mežonīgie tatāri" dzīvoja Dienvidsibīrijā, pārtika no medībām un zvejas. Tie nepazina hanu varu un klausīja vecākajiem - biki - kuru varas vienīgais pamats bija personīgā autoritāte. Viņi savukārt no augšas raudzījās uz "melnajiem tatāriem", kuriem, pēc viņu domām pārāk grūti bija dzīvot: nācās klausīt hanus, nemitīgi uzmanīt lopu barus, dzīvot kopā ar pārāk lielu radinieku skaitu utt. Mongoļi dzīvoja starp t.s. "melnajiem tatāriem" un "mežonīgajiem tatāriem".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]