Seleikīdu impērija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Seleikīdu impērija 301. gadā p.m.ē.

Seleikīdu impērija (grieķu: Αυτοκρατορία των Σελευκιδών, Autokratoría ton Seleukidón) bija maķedoniešu hellēnisma valsts, kuru no 312. gada p.m.ē. līdz 63. gadam p.m.ē. pārvaldīja Seleikīdu dinastijas valdnieki. Šīs dinastijas dibinātājs bija Seleiks I Nikators, kas bija viens no Aleksandra Lielā vadošajiem ģenerāļiem. Valsts tika izveidota pēc Aleksandra Lielā nāves, kad viņa impērija tika sadalīta starp ģenerāļiem. Seleiks ieguva Babiloniju, un laika gaitā valsts kontrolētā teritorija paplašinājās, pārvaldot arī citas savulaik Aleksandra Lielā iekarotās zemes Tuvajos Austrumos. Valsts uzplaukuma laikā tās pakļautībā bija Anatolijas centrālā daļa, Levante, Persija, mūsdienu Afganistānas, Pakistānas, Turkmenistānas teritorijas, kā arī neliela daļa no mūsdienu Indijas.

No 305. gada p.m.ē. līdz 240. gadam p.m.ē. Seleikīdu impērijas galvaspilsēta bija Seleikija — pilsēta, kas tika uzcelta aptuveni 50 km uz ziemeļiem no Babilonas. Pēc tam galvaspilsēta līdz 63. gadam p.m.ē. bija Antioha.

247. gadā p.m.ē. Seleikīdu impēriju sāka iekarot persieši, veidojot Partas impēriju, kas gandrīz pārklājās ar lielāko daļu no Seleikīdu impērijas bijušās teritorijas. Tomēr 63. gadā p.m.ē. to, kas bija palicis pāri no impērijas, iekaroja romieši un iekļāva Romas Republikas sastāvā.

Seleikīdu impērijas valdnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]