Zelta Orda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Зүчийн улс
Zelta Orda
1224 – 1483/1502

Flag of vasaļvalsts

Ordas karogs pēc islāma ticības pieņemšanas (14. gs.).[1]

Location of vasaļvalsts
Zelta Orda kā Mongoļu impērijas vasaļvalsts ap 1300. gadu
Pārvaldes centrs Saraja-Batu (pie Astrahaņas),
Saraja-Berke (pie Volgogradas) no 1282./1332.
Valoda(s) mongoļu, kipčaku turku, krievu
Reliģija tengrisms, šamanisms, lamaisms,
pareizticība, islāms (no 1312)
Valdība Monarhija (haniste)
Hani
 - ap 1208—ap 1255 Batuhans
 - 1257—1266 Berke
 - 1379–1395 Uzbeks
 - 1481-1502 Šeihs Ahmeds
Likumdevējs kurultajs
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Mongoļu impērija pakļāva krievu kņazistes
 - Dibināta 1224
 - Likvidēta 1483/1502
 - Sadalīšanās Kazaņas (1438), Krimas (1441),
Astrahaņas (1466), Sibīrijas (1468) hanistēs
neatkarību ieguva Maskavas lielkņaziste (1480)
pēc Kazaņas un Astrahaņas iekarošanas
nodibināta Krievijas cariste
Platība
 - 1310 6 000 000 km²
Nauda dirhemi, pulas, dengas

Zelta Orda (krievu: Золотая Орда, mongoļu: Алтан Орд, tatāru: Altın Urda) ir vēsturiski izveidojies nosaukums pēc Mongoļu impērijas sairšanas 13.-15. gadsimtā pastāvošai lielvalstij tagadējās Krievijas Federācijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahstānas un Uzbekistānas teritorijā.

Tās mongoļu iedzīvotāji savu valsti dēvēja par "ulusu" (mongoļu valodā "valsts") vai tās pirmā valdnieka Džuči dzimtas vārdā par "Džuči ulusu" (mongoļu: Зүчийн улс) vai arī par "Ulug ulusu". Lielākās pilsētas bija Saraja jeb "Batija Saraja" (pie Astrahaņas), Jaunā Saraja jeb Berkes Saraja (pie Volgogradas), Bolgāra, Novgoroda, Kazaņa un Azova.

Krievu hronikās Ordas hani šajā laikā tika dēvēti par cariem.[2] Uzvarētie krievu kņazi kļuva par mongoļu hana vasaļiem, kam bija jāpiedalās mongoļu iekarošanas karagājienos un regulāri jāmaksā mesli. Meslu ievākšanu pārraudzīja Vladimiras baskaki (pārvaldnieki), viņi piedalījās krievu kņazu karagājienu organizēšanā pret Livoniju un Lietuvu, piemēram, Novgorodas hronikas vēstījumā minēts, ka baskaks Amragans 1269. gadā finansēja karagājiena rīkošanu uz Kolivaņu. [3]Nodokļu uzskaitei tika rīkotas iedzīvotāju skaitīšanas, kas liecina, ka līdz 1274.-1275. gadam mongoļi bija pakļāvuši visus krievu kņazus. [4] Lai kādu kņazu apstiprinātu amatā, viņam bija pienākums doties lejup pa Volgu uz Saraju pie Ordas hana. Lai apspiestu nepaklausīgo kņazu pretošanos un ar varu ievāktu meslus, Zelta Ordas hani regulāri rīkoja karagājienus pret viņiem (1259., 1281., 1293., 1317., 1327., 1382., 1408. gados u.c.) 1325. gadā hans Uzbeks lielkņaza jarliku piešķīra Maskavas kņazam Ivanam I, kas savu meslu ievākšanas spēju dēļ tika iesaukts par Kaļitu ("naudas maku"). 1480. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III atbrīvojās no pakļautības Lielās Ordas hanam Ahmedam.

No 16. līdz 19. gadsimta beigām Krievijas cariste, vēlākā Krievijas impērija, pakļāva visas bijušās Zelta Ordas zemes.[nepieciešama atsauce]

Nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka nosaukums "Zelta Orda" pirmo reizi rakstos parādījies jau pēc lielvalsts sabrukuma 1565. gadā izdotajā "Kazaņas vēsturē" kā apzīmējums valdnieka jurtai valsts galvaspilsētā Sarajā. Pirms tam krieviski lietoja apzīmējumu Orda (turku orta - "jurta"). Persiešu rakstos tā saukta par vai "Kipčaku stepi", savukārt latīņu valodā šīs valsts apzīmēšanai lietoja nosaukumu "Kumānu zeme" vai "Tatāru zeme".

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hana Batu valdīšana (1227-1255)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu impērijas izveidotājs hans Čingizs neilgi pirms nāves sadalīja lielvalsti saviem četriem dēliem lielhana jeb kagana (turku: Qaghan) virsvadībā. Tomēr Džuči nomira vēl pirms tēva un viņa daļu ("Džuči ulusu") pārvaldīja viņa dēls Batu, Eiropā saukts par Batiju (valdīja 1227—1255). Lai paplašinātu savus valdījumus, 1235. gadā hans Batu devās lielā karagājienā uz rietumiem un 1236. gadā iekaroja Volgas Bulgāriju, 1237. gadā padzina kumānus no tagadējās Ukrainas stepēm un Krimas pussalas. No turienes hans Batu no 1238. līdz 1240. gadam devās uz ziemeļiem karagājienos pret krievu kņazu valstīm. Vladimiras-Suzdaļas kņazu Aleksandru Ņevski viņš iecēla par lielkņazu, kuram piešķīra varas pilnvarojumu ("jarliku").

1241. gadā Batu hana karaspēks iebruka Polijā, kur kaujā pie Ļegnicas sakāva apvienoto poļu kņazu un Vācu ordeņa karaspēku. Pēc tam mongoļi uzbruka Vīnes cietoksnim, kas netika ieņemts, jo Batu hans saņēma vēstījumu, kas viņam steidzami jāatgriežas Mongolijā sakarā ar cīņu par varu pēc lielhana Ugedeja nāves. Pa ceļam mājup mongoļu karaspēks izpostīja Ungāriju un 1242. gadā Batu hans Volgas lejtecē bijušās hazāru galvaspilsētas Itiļas tuvumā nodibināja savu jauno galvaspilsētu Saraju.

1246. gadā mongoļu dzimtu pārstāvju sapulce (kurultajs) par lielhanu ievēlēja Gujuku (Güyük). Viņš pieprasīja hanam Batu ierasties pie viņa, tā vietā Batu 1247. gadā uz Karakorumu aizsūtīja krievu kņazu Andreju, kuru apstiprināja par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu, un kņazu Aleksandru, kuru iecēla par Kijevas lielkņazu. 1248. gadā hans Gujuks mira un par lielhanu 1251. gadā ievēlēja hanu Munke. Jaunais mongoļu valdnieks pavēlēja uzsākt vispārēju tautas skaitīšanu un nodokļu ievākšanu, kas 1252. gadā izraisīja sacelšanos krievu kņazistēs. Kad Hans Batu nosūtīja karavadoni Nevruju apspiest nemierus, Vladimiras lielkņazs Andrejs aizbēga uz Pleskavu, kur lūdza palīdzību Livonijas ordenim. Tādēļ par Vladimiras lielņazu 1252. gadā iecēla Aleksandru, kas palīdzēja apspiest sacelšanos. Uzvarētais kņazs Andrejs 1256. gadā devās pie mongoļu hana uz Saraju, kur viņam tika piedots. Tajā pašā gadā hans Batu nomira un par viņa pēcteci tika iecelts hans Sartaks, kas drīz pēc tam nomira.

Nemieru laiks (1257-1304)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu jātnieki kaujas laukā (14. gs. persiešu miniatūra).

1257. gadā par Ordas hanu iecēla Batu jaunāko brāli Berki ( Berke, valdīja 1257—1266), kas bija pārgājis islama ticībā. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels, ko Romas pāvests bija kronējis par Krievzemes karali, 1257. gadā sacēlās pret mongoļu virsvaru un iekaroja Kijevu. 1258. gadā Lietuvas un Polockas karaspēks uzbruka Smoļenskai un Toržokai. Tā paša gada ziemā Zelta Ordas karaspēks sakāva lietuviešus un ieņēma visu Lietuvas zemi. [5]

1259. gadā mongoļu karaspēks karavadoņa Boroldaja vadībā iebruka Galīcijā un piespieda Danielu padoties. Lielkņazs Aleksandrs Ņevskis 1259. gadā apspieda pret mongoļiem vērsto Novgorodas sacelšanos un krievu kņazu zemēs beidzās vispārējā tautas skaitīšana. 1259. gadā hans Berke organizēja jaunu karagājienu uz rietumiem un mongoļu sūtītais krievu kņazu karaspēks iebruka Lietuvas un Polijas karaļu zemēs un kopā ar žemaišiem cīnījās pret Vācu ordeni. [6] Hans Berke esot pat pieprasījis Ungārijas un Francijas karaļu atcelšanu.[7] Pēc lielhana Munke nāves 1259. gadā no jauna atsākas cīņa par varu un par jauno mongoļu valdnieku kļuva lielhans Hubilajs (Kublai Khan), kas impērijas galvaspilsētu pārcēla uz Pekinu. 1262. gadā sākās Džuči ulusa karš ar mūsdienu Irānas teritorijā izveidoto Hulagu ulusu par ietekmi Vidusāzijā un Ziemeļkaukāzā. Tajā laikā Suzdaļā sakās sacelšanās, kurā nogalināja mongoļu nodokļu vācējus, bet lielkņazs Aleksandrs pierunāja hanu Berke nesūtīt soda ekspedīciju pret krieviem.

Pēc tam, kad Lietuvas karalis Mindaugs 1262. gadā noslēdza savienību ar Vladimiras lielkņazu Aleksandru Ņevski un lietuvieši kopā ar krieviem uzbruka Livonijas ordenim, Romas pāvesta kūriju sasniedza ziņas, ka Lietuvas karalis arī ir kļuvis par Ordas vasali.[8]

1264. gadā ordas karavadonis Nogajs kopā ar bulgāru vasaļiem iebruka Bizantijas impērijā un piespieda ķeizaram Mihaelam VIII Palaiologam noslēgt miera līgumu. Tai pašā gadā hans Berke mira karagājienā pāri Kaukāza kalniem, par viņa pēcteci lielhans Hubilajs 1266. gadā iecēla hana Batu mazdēlu Munketimuru (Mengu-Timur, valdīja 1266-1282), kas bija labvēlīgs pret kristiešiem un 1267. gadā atļāva krievu pareizticīgās baznīcas priesteriem nemaksāt nodokļus un itāļu (Dženovas un Venēcijas) tirgoņiem piešķīra īpašas tiesības Azovas un Kafas ostās.

Saziņā ar hanu Munketimuru Vladimiras lielkņazs Jaroslavs 1268. gadā organizēja lielu karagājienu Dāņu Igaunijas pakļaušanai. Rakveres kaujā Livonijas konfederācijas karaspēkam izdevās apturēt iebrukumu un piespiest atgriezties savas zemēs. 1269. gadā Livonijas karaspēks aplenca Pleskavu un tika parakstīts tirdzniecības līgums, kurā vācu tirgoņiem atļāva brīvi pārvietoties krievu kņazu zemēs.

Saglabājusies šāda lielkņaza Jaroslava "grāmata", kas pamatojās uz hana Munketimura "jarliku": "Munke-Timura vārds kņazam Jaroslavam: dod vācu tirgoņiem ceļu savās zemēs. No kņaza Jaroslava Rīgas ļaudīm, lieliem un maziem un visiem: jūsu ceļš ir brīvs caur manām zemēm, kas nāks karot, ar tiem es darīšu, ko zināšu, bet tirgoņiem ceļš ir brīvs." [9]

1282. gadā par Ordas hanu kļuva islamticīgais Tuda-Mengu (Töde Möngke, valdīja 1282—1287), kas atzina savu pakļaušanos Pekinas lielhanam Hubilajam. Viņš bija vājš valdnieks un šajā laikā pieauga karavadoņa Nogaja (Nogai) ietekme, kas autonomi valdīja Ordas rietumu daļā un pakļāva savai kontrolei Bulgārijas (1284) un Serbijas (1287) valdniekus, kā arī kopā ar krievu kņaziem iebruka Ungārijā (1285) un Polijā (1287). Nogajs 1285. gadā atbalstīja krievu kņazu Dmitriju viņa cīņā par varu Vladimirā pret viņa brāli Andreju, kuru atbalstīja hans Tuda-Mengu. 1287. gadā hans Tuda-Mengu tika atcelts un pie varas nokļuva hans Tulabuga (Talabuga, valdīja 1287—1291). Karavadonis Nogajs 1291. gadā arī viņam atņēma varu un par Ordas hanu kļuva Tohtogu (Toqta, valdīja 1291—1312), kas 1293. gadā sūtīja karagājienā savu brāli atcelt no varas Vladimiras lielkņazu Dmitriju. 1299. gadā hans Tohtogu devās karagājienā pret nepakļāvīgo karavadoni Nogaju un nogalināja viņu. Pēdīgi 1304. gadā hans Tohtogu atzina Pekinas lielhana Temura (Temür Öljeytü) virsvadību un lika atjaunot pārtrauktos pasta sakarus ar citam mongoļu impērijas daļām. 1308. gadā viņš piespieda Dženovas tirgotājiem atstāt Kafas pilsētu.

Hana Uzbeka un viņa pēcteču valdīšana (1312—1359)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielkņazs Dmitrijs Sarajā nogalina bijušo lielkņazu Mihailu "cara" Uzbeka valdīšanas laikā 1325. gadā (ilustrācija no caru hronikas, 16. gs.).

1313. gadā par Ordas hanu kļuva Munketimura mazdēls Muhameds Uzbeks (Öz-Beg, valdīja 1313-1342), kas atjaunoja savienību ar Kairas Mameluku sultanātu, aizliedza savā valstī piekopt budismu un šamanismu, padarot islāmu par valsts reliģiju. Viņa kronēšanas ceremonijā piedalījās Vladimiras lielkņazs Mihails Jaroslavičs, kas līdz 1315. gadam uzturējās Ordas galvaspilsētā Sarajā. Pēc viņa aizbraukšanas pie hana Uzbeka ieradās lielkņaza sīvākais konkurents Maskavas kņazs Jurijs Daņilovičs un ieguva viņa labvēlību. 1317. gadā hans Uzbeks izdeva savu māsu Končaku viņam par sievu, kas pārgāja pareizticībā ar vārdu Agafja (Агафья). Lielkņazs Mihails sakāva kņaza Jurija karaspēku un sagūstīja viņa sievu, kas drīz nomira. Kņazs Jurijs aizbēga pie sava sievastēva uz Saraju. 1318. gadā saniknotais hans Uzbeks izsauca lielkņazu Mihailu uz Saraju, kur abiem sāncenšiem bija jāstājas tiesas priekšā. Decembrī hans piesprieda Mihailam nāves sodu, bet Jurijam piešķīra lielkņaza jarliku.

1319. gadā hans Uzbeks ar milzīgu armiju (ap 300 tūkstošiem karavīru) devās karagājienā pret Bizantijas impēriju un atkārtoti nopostīja tās rietumu daļu (Trāķiju) 1324. gadā. 1322. gadā tika nopostītas katoļu baznīcas Krimas pilsētā Sudakā. 1318. un 1324. gadā Zelta Ordas karaspēks iebruka Ilhanātā tagadējās Irānas teritorijā. 1319. gadā Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins noslēdza militāru savienību ar Zelta Ordu[10] un pēc tam, kad viņš pakļāva Vitebsku (1320), Galīciju un Volīniju (1320-1324), Kijevu (1325) un Smoļensku (1326), lika tām turpināt maksāt hanam Uzbekam meslus.

Pēc lielkņaza Jurija blēdībām ar hanam savāktajiem mesliem 1322. gadā lielkņaza jarliku hans Uzbeks piešķīra Mihaila dēlam Dmitrijam. Kad 1325. gadā kņazu Mihailu izsauca uz Saraju, kur pēc kāda laika ieradās arī lielkņazs Dmitrijs un dusmu uzplūdos nogalināja sava tēva apvainotāju. Pēc deviņu mēnešu apcietinājuma hans lika sodīt lielkņazu Dmitriju ar nāvi un par lielkņazu iecēla viņa jaunāko brāli Aleksandru. 1327. gadā Tverā ieradās hana Uzbeka brālēns Čolhans (Чол-хан, krievu hronikās Ševkals), kas izdzina lielņazu Aleksandru no viņa pils. Pilsētā izplatījās baumas, ka Čolhans grib kļūt par lielkņazu un pievērst Krievzemi islāmam. Tveriešu sacelšanās laikā Čolhans ar viņa karadraudzi gāja bojā aizdedzinātajā pilī. Hans Uzbeks lielkņaza jarliku piešķīra Maskavas kņazam Ivanam Daņilovičam, kas ar 50 tūkstošiem tatāru karavīru ieradās Tverā un nodedzināja to.

1326. gadā hans Uzbeks atjaunoja meslu maksājumus lielhanam Jesuntemuram (Yesün Temür) Pekinā, 1330. gadā mēģināja pakļaut Serbiju, 1335. gadā uzbruka Ilhanātam un 1337. gadā Bizantijas impērijai.

Pēc hana Uzbeka nāves par hanu īslaicīgi kļuva Tinibeks, kuru nogalināja viņa brālis Džanibeks, kas pats kļuva par Ordas hanu (valdīja 1342–1357). Viņš organizēja Zelta Ordas karagājienus Maskavas lielkņazu vadībā pret Lietuvas dižkunigaitiju un Poliju 1344. gadā. Šajā laikā Ordas teritorijā uzliesmoja mēra epidēmija, kas paralizēja tirdzniecību. 1356. gadā Džanibeks iekaroja Tebrizu un pakļāva daļu tagadējās Irānas. 1357. gadā hanu Džanibeku nogalināja viņa dēls Berdibeks (valdīja 1357—1359), pēc kura nāves izbeidzās Džuči un Batu dinastija.

Juku periods (1359-1380)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavas kņaza Dmitrija un mongoļu karavadoņa Mamaja karavīri Kuļikovas laukā (15. gs. miniatūra)

Pēc hana Berdibeka nogalināšanas 1359. gadā uz Ordas hana troni pretendēja vairākas Čingizhana pēcteču sānu līnijas, reizēm vienlaikus pat četri pretendenti sacentās par ietekmīgo karavadoņu labvēlību. Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds 1362. gadā uzvarēja Ordas hana Hadži Murada karaspēku kaujā pie Zilajiem ūdeņiem un pievienoja saviem valdījumiem Kijevas kņazisti un Melnās jūras piekrastes stepes tagadējā Ukrainas teritorijā. Maskavas kņazs Dmitrijs 1362. gadā ieguva lielkņaza jarliku. Šis laiks sakrita ar nestabilitātes periodu Mongoļu impērijas centrā Ķīnā, kur uzvarēja t.s. "sarkano apsēju" sacelšanās. Pēdējais Juaņu dinastijas imperators Тоgantemurs 1368. gadā bēga uz Karakorumu Mongolijā un zaudēja savu varu pār agrākās impērijas daļām. Bijušajā impērijas galvaspilsētā Pekinā sāka valdīt Minu dinastija. Mazgadīgā hana Muhameda Bolaka valdīšanas laikā 1370. gadā Dženovas tirgotāju atbalstītais karavadonis Mamajs kļuva par reģentu un patieso Ordas valdnieku, kaut arī nebūdams Čingizhana pēctecis, viņš formāli nevarēja kļūt par hanu. To izmantoja kņazs Dmitrijs, kas 1371. gadā atteicās pakļauties Mamaja prasībai atdot Vladimiras lielkņaza titulu savam sāncensim Tveras kņazam. 1375. gadā Horezmas hanam Urusam izdevās ieņemt Saraju un apvienot lielāko daļu no Mamajam nepakļautajām Ordas zemēm. 1377. gadā Mamajs vēlējas iegūt tiesības ievākt nodokļus krievu zemēs un viņa sabiedrotais karavadonis Arpašs sakāva Maskavas kņazu Dmitriju kaujā pie Pianas upes, savukārt 1378. gadā kņazam Dmitrijam izdevās uzvarēt karavadoni Murzu Begiču kauja pie Vožas upes. 1379. gadā varu Sarajā ar Vidusāzijas hana Tamerlana palīdzību ieguva hans Tohtamišs. Pretendentu savstarpējās cīņās iesaistījās arī krievu kņazistes, pie kam Maskavas kņazs Dmitrijs nostājās hana Tohtamiša pusē un 1380. gada 7. septembrī Kuļikovas kaujā pie Donas upes pārliecinoši sakāva karavadoņa Mamaja vadīto karaspēku pirms viņa sabiedroto lietuviešu dižkunigaiša Jagaiļa vadībā un krievu Rjazaņas kņaza Oļega vadībā ierašanās kaujas laukā. Mamaja sakāves rezultātā hanam Tohtamišam 1381. gadā no jauna izdevās apvienot Ordas zemes savā pakļautībā.

Ordas vienotības atjaunošana (1380—1419)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hans Tohtamišs (pa kreisi ar cara kroni galvā) aplenc Maskavu 1382. gadā.

1378. gadā attāls hana Urusa radinieks Tohtamišs ar Samarkandas emīra Tamerlana palīdzību uzsāka karu pret Mamaju un 1380. gadā ieņēma Sarai-Berki. Pēc Kuļikovas kaujas Tohtamišs Krimā pilnīgi sakāva Mamaja karaspēku un tika ievēlēts par jauno Ordas hanu. Lai atjaunotu kontroli pār krievu knazistēm, 1382. gada augustā hans Tohtamišs iebruka krievu zemēs. Ņižņijnovgorodas, Rjazaņas un Tveras kņazi apliecināja savu padevību Tohtamišam, bet Maskavas kņazs Dmitrijs devās uz Kostromu vākt karaspēku. Maskavu aizstāvēja vienīgi tās garnizons un lietuvieši Aļgirda mazdēla Osteja vadībā, kurus Ordas karaspēks uzvarēja un izpostīja Maskavu un apkārtējās pilsētas. 1383. gadā hans Tohtamišs uzvarēja arī Lietuvas dižkunigaiti Jagaili kaujā pie Poltavas, kas piekrita maksāt Zelta Ordai meslus par viņam pakļautajam krievu zemēm.[11][12]

Pēc krievu zemju pakļaušanas hans Tohtamišs 1385. gadā iebruka arī viņa bijušajam sabiedrotajam emīram Tamerlanam pakļautajās Aizkaukāza zemēs. Tamerlana karaspēks sakāva Zelta Ordas karaspēku 1391. gada kaujā pie Kondurčes (tagadējais Samāras apgabals) un 1395. gadā pie Terekas upes. Tamerlans nopostīja Ordas galvaspilsētu Saraj-Beki un Krimas ostas. Tohtamišs aizbēga pie Lietuvas dižkunigaiša Vītauta, viņa vietā Tamerlans par Ordas hanu iecēla hana Urusa mazdēlu Timuru Kutlugu (valdīja 1395—1399). Tohatamišs apsolīja pakļauties Vītautam, ja viņš palīdzēs tam atgūt varu Zelta Ordā. Jau 1392. gadā Maskavas kņazs Vasīlijs bija noslēdzis savienību ar Vītautu un apprecējis viņa meitu. 1398. gadā Vītauts ieņēma cietoksni pie Dņepras upes grīvas un paplašināja Lietuvas teritoriju līdz pat Melnās jūras piekrastei. Tomēr izšķirošajā kaujā pie Vorsklas upes (tagadējās Ukrainas austrumos) emīrs Egidejs 1399. gadā uzvarēja Vītauta vadīto karaspēku un Tohtamišs bēga uz Sibīriju, kur viņu 1405. gadā nogalināja hans Šadibeks. Tohtamiša dēls Džalaladins aizbēga pie Lietuvas dizkunigaiša Vītauta un 1410. gadā piedalījās Grīnvaldes kaujā pret Vācu ordeni. 1408. gadā emīrs Edigejs iebruka krievu zemēs un Maskavas kņazs Vasīlijs no jauna bija spiests atzīt Zelta Ordas virsvaru un 1412. gadā samaksāt iekavētās nodevas. Ar dižkunigaiša Vītauta palīdzību Džalaladins kļuva par Zelta Ordas hanu (1412—1413). Emīrs Edigejs līdz savai nāvei 1419. gadā nostiprinājās Krimā, no kurienes uzbruka Tohtamiša pēctečiem un vairākas reizes padzina viņus no Sarajas, vietā ieliekot sev paklausīgus hanus.

Sadalīšanās neatkarīgās hanistēs (1438-1502)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1480. gada "Stāvēšana uz Ugras". Upes kreisajā pusē Maskavas lielkņazs Ivans, labajā pusē augšā ar cara kroni - Ahmeds (miniatūra no 16. gs. krievu hronikas).

Pēc Edigeja nāves 1419. gadā par Ordas hanu Sarajā kļuva Tohtamiša radinieks Ulu Muhameds, kuru 1423. gadā ar uzbeku palīdzību padzina Baraks. Pēc hana Baraka nogalināšanas 1427. gadā Sarajā no jauna par hanu kļuva Ulu Muhameds, bet viņu izaicināja Tohtamiša brālēna pēcnācējs Seids Ahmeds (1433), kuru atbalstīja Lietuvas dižkunigaitijas troņa pretendents Švitrigailis un Maskavas lielkņazs Vasīlijs II. Pēc varas zaudēšanas Sarajā hans Ulu Muhameds dibināja Kazaņas hanisti (1438) un piespieda pakļauties Maskavas kņazu Vasīliju II. Ordas hanu pretendentu cīņu rezultātā pakāpeniski tika nodibinātās arī citas patstāvīgas hanistes - Krimas haniste (1441), Nogaju Orda (pēc 1440. gada), Kazahu haniste (1456), Astrahaņas haniste (1466), visbeidzot Tjumeņas haniste (1468), kas vēlāk tika pārdēvēta par Sibīrijas hanisti. Atlikušajās Ordas stepju teritorijās starp Dņepras un Jaikas upēm saglabājās valstisks veidojums ar galvaspilsētu Sarajā, kas vēlāk ieguva Dižās Ordas nosaukumu. Tās hans Ahmeds valdīja 1465. – 1481. gadā un atkārtoti 1474. un 1476. gadā aicināja Maskavas lielkņazu Vasīliju III kļūt par viņa vasali. Maskavas kņazs jau līdz 1478. gadam bija pakļāvis sev gandrīz visas krievu apdzīvotas zemes un atteicās maksāt meslus. Tā vietā viņš noslēdza savienību ar Krimas hanu Mengli Geraju un Moldovas gospodaru Stefanu, savukārt Dižās Ordas hans Ahmeds noslēdza savienību ar Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti Kazimiru IV.

1480. gada oktobrī Dižās Ordas karaspēks cauri Lietuvai pakļautajam zemēm virzījās uz Maskavu, bet tika apstādināts pie Ugras upes, tā laika Lietuvas-Maskavijas robežas (tagadējā Kalugas apgabalā).[13] Tur tatāri vairāk kā mēnesi veltīgi gaidīja Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka ierašanos, kas tajā laika atvairīja Krimas karaspēka iebrukumu. Sakarā ar ziemas iestāšanos hana Ahmeda karaspēks atkapās uz Saraju, kurai 1481. gada janvārī uzbruka Nogaju Ordas karaspēks un hanu nogalināja. Krievijas vēsture ar laiku šo "stāvēšanu uz Ugras upes" saka uzskatīt par mongoļu-tatāru jūga beigām.

1491. gadā Krimas hans aicināja savus sabiedrotos doties karagājienā pret Ordas hanu Šeihu Ahmedu. Līdz tā paša gada novembrim apvienotie krievu un Krimas tatāru karaspēki iznīcināja Ordas karaspēku, kura paliekas 1501. gadā atkāpās uz stepēm ziemeļos no Donas, kur 1502. gadā to uzvarēja Krimas hana karaspēks. Šeihs Ahmeds bēga uz Kazaņu, tad 1504. gadā uz Akermanu un Kijevu, kur veda sarunas ar Osmaņu impērijas sultānu Bajezidu II un Lietuvas dižkunigaiti Aleksandru. Pēc 1505. gada bijušais Ordas hans atradās apcietinājumā Lietuvā. 1514. gadā par Ordas hanu pasludināja viņa jaunāko brāli Hadži Muhamedu, ko pēc dažiem gadiem nogalināja.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Сочнев Ю. В. Формирование конфессиональной политики золотоордынских ханов и датировка ярлыка Менгу-Темира (par Munketimura jarliku) (krieviski)

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līdzīgs karogs lietots Angelino Dulcert 1339. gada kartē un "Katalāņu atlantā" (1375).
  2. The Chronicle of Novgorod, p.88 (angliskais tulkojums)
  3. The Nikonian Chronicle. (translated by Serge A and Betty Jean Zenkovsky) vol. III, p. 45
  4. G. Vernadsky, M. Karpovich. "A History of Russia: The Mongols and Russia" 172 lpp.
  5. Тои же зимы взяша Татарове всю землю Литовьскую, а самѣхъ избиша. - fragments no Novgorodas Pirmās hronikas par 1258. gada notikumiem
  6. Annales Mellicenses. Continuatio Zwetlensis tertia. MGHS, IX, 644. lpp.
  7. Peter Jackson. The Mongols and the West 1221–1410. 123–124 lpp.
  8. Peter Jackson. The Mongols and the West 1221–1410. 202 lpp.
  9. Anton Cooper. On the Edge of Empire: Novgorod's trade with the Golden Horde, 19 lpp.
  10. Shirin Akiner. Religious language of a Belarusian Tatar kitab: a cultural monument of Islam in Europe. Otto Harrassowitz Verlag. 2009, pp. 457.
  11. René Grousset. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia, p.407
  12. Ярлык Тохтамыш хана к Ягайлу (Hana Tohtamiša jarliks Jagailim senkrievu valodā)
  13. Соловьев С.М. История России с древнейших времён. Сочинения: В 18 кн. — М.: Голос; Колокол-Пресс, 1993-1998. Глава 3. Восток. (krieviski)