Nāve Venēcijā (filma)
| Nāve Venēcijā | |
|---|---|
 | |
| Oriģinālais nosaukums | Death in Venice |
| Žanrs | vēsturiska drāma |
| Režisors | Lukīno Viskonti |
| Producents | Lukīno Viskonti |
| Scenārija autors |
|
| Galvenajās lomās | |
| Studija |
|
| Izplatītājs |
|
| Izdošana |
|
| Ilgums | 130 minūtes |
| Valsts | |
| Valoda | angļu |
| Budžets | 2 miljoni US$ |
| IMDb profils | |
.svg){kind=small}
"Nāve Venēcijā" (itāļu: Morte a Venezia) ir 1971. gada Itālijas un Francijas vēsturiska drāmas filma, kuras režisors, producents un viens no scenārija autoriem ir Lukīno Viskonti. Filmā galvenās lomas atveido Dērks Bogards, Bjorns Andresens, Marks Bērnss, Romolo Valli, Nora Riči, Marisa Berensone, Karole Andrē un Silvāna Mangano. Filma balstīta uz vācu rakstnieka Tomasa Manna tāda paša nosaukuma 1912. gada noveli. Filmas skaņu celiņā iekļautas tādu komponistu kā Gustava Mālera, Ludviga van Bēthovena un Modesta Musorgska skaņdarbi. "Nāve Venēcijā" ir otrā filma Viskonti "Vācu triloģijā" pēc filmas "Dievu bojāeja" (La caduta degli dei, 1969) un pirms filmas "Ludvigs" (Ludwig, 1973).
Filmas "Nāve Venēcijā" pirmizrāde notika 1971. gada 1. martā Londonā un tika izrādīta arī tā gada Kannu kinofestivālā. Filma saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes un saņēma vairākās balvas, tai skaitā BAFTA kino balvas kategorijās "Labākais operators", "Labākais mākslinieks", "Labākie kostīmi" un "Labākā skaņa". Filmu nominēja arī kategorijās "Labākā filma", "Labākais režisors" un "Labākais aktieris galvenajā lomā" (Bogards). Tāpat nominēta arī Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākie kostīmi".
2012. gada žurnāla Sight & Sound visu laiku labāko filmu kritiķu sarakstā "Nāve Venēcijā" ierindojās 235. vietā.[1] 2010. gadā The Guardian "Nāve Venēcijā" iekļāva savā 25 labāko mākslas filmu saraksta 14. vietā.[2] 2016. gadā Britu Kinoinstitūts to iekļāva savā visu laiku labāko LGBT filmu saraksta 27. vietā.[3]
Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!
Komponists Gustavs fon Ašenbahs nopietnu veselības problēmu dēļ dodas atpūsties uz Venēciju, kur viņš ierodas Grand Hotel des Bains viesnīcā Lido salā. Gaidot vakariņas viesnīcas vestibilā, viņš pamana poļu ģimeni, un Ašenbahs kļūst apburts, redzot izskatīgo zēnu Tadzio. Tadzio tēls liek Ašenbaham atcerēties emocionālāku sarunu ar savu draugu un studentu Alfrēdu, kurā viņi apšauba, vai skaistums tiek radīts mākslinieciski vai dabiski un vai skaistums kā dabas parādība ir pārāka par mākslu.
Nākamajās dienās Ašenbahs turpina novērot Tadzio, atpūšoties pludmalē un peldot. Viņam izdodas pietuvoties viņam liftā, kur Tadzio šķietami Ašenbaham uzmet skatienu. Satraukts viņš atgriežas savā istabā, kur viņš atceras strīdu ar Alfrēdu, kas liek viņam nekavējoties doties prom no Venēcijas. Tomēr, kad viņa bagāžu pazaudē dzelzceļa stacijā, Ašenbahs jūtas atvieglots un sajūsmā par iespēju atgriezties viesnīcā, lai atkal būtu Tadzio tuvumā. Pirms stacijas pamešanas viņš pamana, ka kāds vecs vīrietis zaudē samaņu. Kad Ašenbahs mēģina saprast tā iemeslus, viesnīcas vadītājs norāda uz pārspīlējumiem ārzemju presē.
Tadzio kļūst par Ašenbaha māksliniecisko mūzu, taču viņš nespēj pārvarēt aizraušanos ar viņu un bieži ieslīd sapņos par nesasniedzamo zēnu. Kad kāds ceļojumu aģentūras darbinieks Ašenbaham paziņo, ka Venēcijā plosās holēras epidēmija, viņš sāk fantazēt par to, kā viņš brīdina Tadzio māti par briesmām, glaudot viņas dēla galvu. Lai gan abi nekad nesarunājas, Tadzio pamana, ka viņu vēro, un velta viņam noslēpumainus skatienus un pozas. Vēlāk viņš izseko Tadzio līdz Svētā Marka bazilikai, kur vēro viņu lūdzamies. Kādu dienu, atkal izsekojot ģimeni, viņš sabrūk un izmisumā kliedz. Atgriezies savā viesnīcas numurā, Ašenbahs sapņo par izsvilpšanu pēc uzstāšanās Minhenē un Alfrēda pārmetumiem.
Kad Ašenbahs uzzina, ka Tadzio ģimene dosies prom, viņš vāji dodas uz gandrīz pamesto pludmali, kur ar bažām vēro, kā Tadzio ar vecāku zēnu spēlē cīkstēšanos. Pēc tam Tadzio pastaigājas pa seklo jūras ūdeni. Viņš lēnām pagriežas un paskatās uz mirstošo Ašenbahu, paceļ roku un norāda uz kaut ko tālumā. Ašenbahs mēģina piecelties, tomēr sabrūk un mirst guļamkrēslā.
Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Dērks Bogards — Gustavs fon Ašenbahs
- Bjorns Andresens — Tadeušs "Tadzio"
- Marisa Berensone — fon Ašenbahas kundze
- Marks Bērnss — Alfrēds
- Silvāna Mangāno — Tadzio māte
- Romolo Valli — viesnīcas vadītājs
- Nora Riči — guvernante
- Leslijs Frenčs — ceļojumu aģents
- Franko Fabrīci — frizieris
- Karole Andrē — Esmeralda
- Serdžo Garfanjoli — Jasiu
- Luidži Bataglija — Skapegrake
- Čīro Kristofoleti — viesnīcas darbinieks
- Dominike Darela — angļu tūriste
- Mārcija Predita — krievu tūriste
- Nicoleta Elmi — sarkanmatainā meitene
- Marco Tulli — ģībstošais vīrs
Adaptācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai gan Tomasa Manna grāmatā Ašenbahs ir rakstnieks, Viskonti mainīja viņa profesiju uz komponistu. Tādējādi lielāku nozīmi filmai piešķir mūzika, īpaši Adagietto no Gustava Mālera 5. simfonijas, kas atskaņota gan filmas sākumā, gan beigās, kā arī Mālera 3. simfonija, lai attēlotu Ašenbaha darbus. Neskatoties uz šīm izmaiņām, filmas sižets īpaši neatšķiras no grāmatas, taču tai ir pievienotas ainas, kurās Ašenbahs un Alfrēds diskutē par mūzikas degradēto estētiku.
Darbs pie filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savos memuāros An Orderly Man Dērks Bogards stāsta, ka pēc tam, kad gatavu filmu viņiem Losandželosā demonstrēja Viskonti, Warner Bros. vadītāji gribēja norakstīt projektu, baidoties, ka, filmas tēmu dēļ, to aizliegs demonstrēt ASV. Viņi galu galā piekāpās, kad Londonā tika organizēta "Nāve Venēcijā" svinīgā pirmizrāde, kurā piedalījās arī Elizabete II un Princese Anna, lai vāktu līdzekļus grimstošajai pilsētai (Venēcijai).
Bjorns Andresens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2003. gadā Andresens sniedza interviju izdevumam The Guardian, kurā viņš izteica nepatiku pret slavu, ko viņam atnesa filma, un to, kā viņš centās distancēties no tēla, ko viņš ieguva, spēlējot Tadzio.[4] Viņš arī izteica nepatiku pret filmas tēmu, sakot, ka ir pret pieaugušo mīlestību pret pusaudžiem. Viņš arī atklāja, ka Kannu kinofestivāla laikā režisors Viskonti viņu 16 gadu vecumā aizveda uz geju naktsklubu.
2021. gadā izdota dokumentālā filma The Most Beautiful Boy in the World, kurā Andresens stāsta par traumu ko viņš ieguva, kļūstot slavenam.[5]
Kritika un apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 71% vērtējums.[6] Īpaši slavēta Bogarda aktierspēle, The Guardian kritiķis Pīters Bredšovs to nodēvēja to par vienu no visu laiku izcilākajām.[7] Filmu nominēja septiņām BAFTA kino balvām, saņemot četras, un vienai Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Lukīno saņēma David di Donatello balvu kā labākais režisors. Nastro d'Argento balvu pasniegšanas ceremonijā "Nāve Venēcijā" nominēja sešām balvām, saņemot piecas, tai skaitā Lukīno atzina par labāko režisoru.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Votes for MORTE A VENEZIA (1971)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-03-29. Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ «Death in Venice: No 14 best arthouse film of all time | Drama films | The Guardian». amp.theguardian.com. Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ «The 30 Best LGBTQ+ Films of All Time». BFI (angļu). Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ Matt Seaton. «'I feel used'». The Guardian (en-GB), 2003-10-16. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ Kate Erbland. «‘The Most Beautiful Boy in the World’ Review: A Crushing Story of Innocence Destroyed by Stardom». IndieWire (en-US), 2021-01-29. Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ «Death in Venice - Rotten Tomatoes». www.rottentomatoes.com (angļu). 1971-06-17. Skatīts: 2023-11-10.
- ↑ «Death in Venice | Movies | The Guardian». amp.theguardian.com. Skatīts: 2023-11-10.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Turner Classic Movies profils (angliski)
- TV.com profils (angliski)
- Rotten Tomatoes profils (angliski)