Pensiju sistēma Latvijā

Pensiju sistēma Latvijā nosaka kārtību, kādā strādājošie var saņemt pensiju, kāds ir nepieciešamais darba stāžs, kā tiek veiktas sociālās iemaksas.

Latvija ir viena no pirmajām pēcpadomju valstīm, kas pēc Padomju Savienības sabrukuma ar Pasaules Bankas atbalstu veica pensiju sistēmas reformu. Jaunā pensiju sistēma ir balstīta uz apdrošināšanas principiem, proti: pensiju saņem tikai sociāli apdrošinātas personas, kas veikušas sociālās iemaksas. Tās galvenais princips ir: jo lielākas iemaksas apdrošinātā persona veikusi, jo lielāka būs tās pensija. Līdz ar to pensiju sistēmas dalībnieki ir tieši ieinteresēti sociālo iemaksu veikšanā. Sistēmas galvenā priekšrocība ir tās trīs līmeņi. Pirmais līmenis ir balstīts uz paaudžu solidaritātes principa: no pašreizējo sociālo iemaksu veicēju iemaksām tiek maksātas pensijas pašreizējiem pensionāriem. Otrais pensiju līmenis, kurā obligāti dalībnieki ir strādājošie, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija (pārējiem ir iespēja pievienoties brīvprātīgi), ir valsts fondētā pensiju shēma, kurā pašreizējās iemaksas tiek uzkrātas tās dalībnieku personīgajos kontos. Trešo pensiju līmeni veido privātie pensiju fondi, kuros dalība ir brīvprātīga.

Pensionēšanās vecums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada 1. janvārī saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmo daļu un pārejas noteikumu 8’1 punktu sākās pakāpeniska pensijas vecuma paaugstināšana no 62 līdz 65 gadu vecumam gan vīriešiem, gan sievietēm šādā secībā:^[1]

no 2014. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 62 gadi un trīs mēneši
no 2015. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 62 gadi un seši mēneši
no 2016. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 62 gadi un deviņi mēneši
no 2017. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 63 gadi
no 2018. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 63 gadi un trīs mēneši
no 2019. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 63 gadi un seši mēneši
no 2020. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 63 gadi un deviņi mēneši
no 2021. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 64 gadi
no 2022. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 64 gadi un trīs mēneši
no 2023. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 64 gadi un seši mēneši
no 2024. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 64 gadi un deviņi mēneši
no 2025. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums: 65 gadi

Pensiju sistēmas izveides vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijai par jaunu pensiju sistēmu nācās domāt pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija izveidot finansiāli ilgtspējīgu sistēmu, pēc iespējas novēršot iedzīvotāju straujās novecošanās radīto risku, kā arī radīt labvēlīgus stimulus sociālajai apdrošināšanai pakļautajām personām veikt sociālās iemaksas. Pensiju sistēmas pārveide aizsākās jau 1991. gadā, jo bija skaidrs, ka Latvijas PSR laika pensiju sistēma nespēj pastāvēt tirgus ekonomikas apstākļos. Tajā bija paredzēti daudzi atvieglojumi dažādām sabiedrības grupām, taču tiem trūka finansiāla seguma. 1991. gadā Saeima pieņēma likumu par „Valsts pensijām”, taču tajā iestrādātie pensiju izmaksas principi bija pārāk dāsni un finansiāli neīstenojami. Arī 1993. gada likums „Par valsts pensiju aprēķināšanas kārtību” izrādījās neveiksmīgs, jo galvenais pensiju izmaksas avots bija valsts budžets (kurš Latvijai ir stipri ierobežots), neparedzot strādājošo līdzdalību savu vecumdienu nodrošināšanā. Ņemot vērā straujo dzimstības kritumu, kā arī to, ka demogrāfiskās tendences kopumā bija negatīvas, kļuva skaidrs, ka valsts budžets viens pats ilgtermiņā nebūs spējīgs nodrošināt pensijas.

Pensiju reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pensiju reforma, kurā ieviesa pašreizējo pensiju sistēmu, sākās 1995. gadā sadarbībā ar Pasaules Banku. Reforma tika īstenota trīs posmos, ieviešot trīs līmeņus [1]: pirmais līmenis — valsts obligātā nefondēto pensiju shēma (paaudžu solidaritātes princips); otrais līmenis — valsts fondēto pensiju shēma; trešais līmenis — privātā brīvprātīgā pensiju shēma. Jaunizveidotās pensiju sistēmas divi galvenie principi ir: vairāk iemaksā — vairāk saņem, ej pensijā vēlāk — saņem vēl vairāk.

Galvenā atšķirība starp pirmo pensijas līmeni un otro un trešo līmeni ir tā, ka sociālās iemaksas pirmajā līmenī gan ir individualizētas un dod tiesības katram sociālo iemaksu veicējam saņemt iemaksām proporcionālu pensiju, taču tās netiek uzkrātas. Pašreizējo sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek izmaksātas pašreizējiem pensionāriem. Taču sistēmu var apdraudēt nelabvēlīga demogrāfiskā situācija, kad sociālo iemaksu veicēji ir mazāk nekā pensiju saņēmēji. Lai šo risku novērstu, ir ieviests otrais un trešais pensiju sistēmas līmenis, kur sociālās iemaksas tiek uzkrātas konkrētā iemaksu veicēja kontā.

Pensiju reformas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie mērķi [2] bija: izveidot pensiju sistēmas trīs līmeņus, kas ļautu sadalīt valsts un katra indivīda atbildību par nodrošinājumu vecumdienās; radīt drošu valsts pensiju sistēmu, kurā pensijas lielums ir atkarīgs no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma; izveidot efektīvi administrējamu finansēšanas sistēmu; palielināt pensionēšanās vecumu, tādējādi nodrošinot strādājošo un pensionāru skaitliskās attiecības samazināšanos, un sociālās apdrošināšanas sistēmas slodzes samazināšanos; stimulēt valsts ekonomisko attīstību, nodrošinot iespējas uzkrājumu investēt valsts ekonomikā, tādējādi attīstot finanšu un kapitāla tirgu.

Pensiju sistēmas trīs līmeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likums “Par valsts pensijām”[3], kas nodrošināja pensiju pirmā līmeņa ieviešanu, stājās spēkā 1996. gada janvārī. Šo līmeni dēvē par obligāto nefondēto pensiju shēmu, kuras pamatā ir paaudžu solidaritātes princips. Tas nozīmē — pašreizējās iemaksas tiek izmaksātas pašreizējiem pensionāriem un netiek uzkrātas. Katram sociālo iemaksu veicējam, arī tiem, par kuriem iemaksas izdara valsts (piem., personām, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, obligātajā militārajā dienestā dienējošiem karavīriem, nestrādājošiem invalīdiem u.c.) ir atvērts personīgais konts, kurā tiek reģistrēta informācija (nevis uzkrāta nauda!) par veiktajām iemaksām. Pensiju sistēmas pirmais līmenis nodrošina pensijas visiem, kuri ir bijuši sociāli apdrošināti vismaz 10 gadus. Ja cilvēka apdrošināšanas stāžs ir mazāks par 10 gadiem, viņam tiek piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Dalība pirmajā līmenī saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"^[2] ir obligāta visiem strādājošajiem (gan darba devējiem, gan ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem), kā arī šā līmeņa dalībnieki ir tās iedzīvotāju grupas, par kurām saskaņā ar likumu, sociālās iemaksas veic valsts.

Sociāli apdrošinātām personām ir tiesības saņemt šādas pensijas:

vecuma pensiju;
invaliditātes pensiju;
pensiju apgādnieka zaudējuma gadījumā;
izdienas pensiju (pārejas periodā);
pensionāra nāves gadījumā:
- apbedīšanas pabalstu;
- vienreizēju pabalstu pārdzīvojušam laulātajam.

Otrais līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pensiju sistēmas otrais līmenis tika ieviests 2001. gada 1. jūlijā. Tā ir valsts fondētā pensiju shēma, kurā var piedalīties ikviens sociālo iemaksu veicējs, kurš šā līmeņa darbības sākumā — 2001. gadā 1. jūlijā — nebija vecāks par 50 gadiem. Obligāta dalība šajā līmenī ir tām sociālajai apdrošināšanai pakļautajām personām, kuras dzimušas pēc 1971. gada 1. jūlija. Jāuzsver, ka otrā līmeņa dalībniekiem nav jāveic nekādas papildu sociālās apdrošināšanas iemaksas, tās tiek pārdalītas starp pirmo un otro pensiju līmeni. Pašlaik no 33% sociālo iemaksu 20% aiziet pensiju kapitālam (pārējā summa tiek novirzīta apdrošināšanai pret bezdarbu, maternitātes, paternitātes pabalstiem u.c.), no kuriem 2009. gadā 18% tiek ieskaitīti pirmā pensiju līmenī, bet 2% — otrā līmenī. Pensiju kapitāls tiek sadalīts šādās daļās — 14% tiek ieskaitīti pirmajā līmenī un 6% — otrajā. Otrajā līmenī sociālās iemaksas tiek uzkrātas tā dalībnieku personīgajos kontos. Ikviens dalībnieks var izvēlēties sev vēlamo līdzekļu pārvaldītāju (kuru ir licencējusi Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kā arī ieguldījumu plānu. Līdzekļi atbilstoši izvēlētajam ieguldījumu plānam tiek ieguldīti akcijās, obligācijās un citos vērtspapīros, kā arī banku depozītos. Visu līdzekļu pārvaldītāju darbību uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Ikvienam šīs shēmas dalībniekam ir tiesības reizi gadā mainīt pensiju pārvaldītāju, bet ieguldījumu plānu divas reizes gadā viena pārvaldītāja ietvaros. Skaidrojumu, kādi ieguldījumu fondi darbojas, ar ko tie atšķiras, kāds ir risks un ienesīgums katrā no tiem iespējams iegūt speciāli izveidotā mājaslapā.^[3]

Trešais pensiju līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešais pensiju līmenis tika ieviests 1998. gada jūlijā un dalība tajā ir brīvprātīga. Jāuzsver, ka trešais pensiju līmenis ietver tikai privātos pensiju fondus, kuros šā līmeņa dalībnieki veic papildu maksājumus līdztekus valsts sociālajām obligātās apdrošināšanas iemaksām. Privātais pensiju fonds ir licencēta finanšu sabiedrība, kas pieņem pašu privātpersonu un viņu labā iemaksātos līdzekļus un organizē to apsaimniekošanu, lai nodrošinātu šīm personām naudas uzkrājumus vecumdienām. Latvijā darbojas divu veidu privātie pensiju fondi — slēgtie un atklātie: par slēgtā pensiju fonda dalībnieku var kļūt to uzņēmumu vai organizāciju darbinieki, kas to dibinājuši; par atklātā pensiju fonda dalībnieku var kļūt ikviena fiziskā persona tieši vai ar darba devēja starpniecību.

Atklātos pensiju fondus drīkst dibināt bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Pensiju fondos uzkrātie naudas līdzekļi tiek ieguldīti galvenokārt akciju un fiksēta ienākuma vērtspapīru tirgū.

Pensiju sistēmas dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā līmeņa pensiju sistēmas dalībnieks ir ikviena sociāli apdrošināta persona, kas veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Obligātai sociālai apdrošināšanai saskaņā ar valsts sociālās apdrošināšanas likumu (http://www.likumi.lv/doc.php?id=45466) ir pakļauti: visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji, kurus nodarbina darba devējs — iekšzemes nodokļu maksātājs vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts nodokļu maksātājs, personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, personas, kuras saņem bezdarbnieka pabalstu, nestrādājoši invalīdi, personas, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, personas, kuras saņem maternitātes vai slimības pabalstu, personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi, personas, kuru laulātais (kam piešķirts diplomātiskais rangs saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu) pilda diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un kuras uzturas attiecīgajā ārvalstī kā diplomātisko un konsulāro dienestu pildošas personas laulātais, personas, kuras atrodas attiecīgajā ārvalstī dienesta pienākumus pildoša karavīra laulātā statusā, izņemot gadījumu, kad karavīrs piedalās starptautiskajā operācijā, militārajās mācībās, manevros vai atrodas komandējumā, kā arī pašnodarbinātie. Otrā pensiju līmeņa sistēmas obligāti dalībnieki ir visi pirmā līmeņa dalībnieki, kuri dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija. Brīvprātīgi tam var pievienoties personas, kuras 2001. gada 1. jūlijā vēl nebija sasniegušas 50 gadu vecumu. Par trešā līmeņa dalībnieku var kļūt ikviens iemaksu veicējs.