PSRS sabrukums

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēc PSRS sabrukuma izveidotā Neatkarīgo Valstu Sadraudzība, no kuras ir izstājušās Gruzija, Turkmenistāna un Ukraina[1].

PSRS sabrukums bija pakāpeniska Padomju Savienības pašlikvidēšanās no 1990. gada 11. marta līdz 1991. gada 26. decembrim, kas paātrinājās pēc 1991. gada Augusta puča izgāšanās. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina 1940. gadā okupēto Baltijas valstu pilnīgu neatkarību.

1991. gada novembrī uz PSRS pamatiem mēģināja izveidot bijušo padomju republiku konfederāciju ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku jeb t.s. Suverēno valstu savienību (SVS). Kad plānotajai konfederācijai atteicās pievienoties Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova un Ukraina, 1991. gada 8. decembrī pēc Belovežas gāršas apspriedes Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas prezidenti paziņoja par gatavību izveidot Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS) iepriekš plānotās SVS konfederācijas vietā.

1991. gada 12. decembrī KPFSR Augstākā Padome ratificēja vienošanos par NVS izveidi un denonsēja 1922. gada 30. decembra līgumu par PSRS izveidi.

SVS konfederācijas izveides mēģinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1990. gada sākumā Baltijas valstis bija pieņēmušas neatkarības deklarācijas, ko PSRS valdība gan neatzina līdz 1991. gada 6. septembrim. Līdz 1991. gada oktobra vidum arī citas PSRS republikas, izņemot Kazahstānu un Krievijas Federāciju, deklarēja pilnīgu neatkarību. Ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova piekrišanu 1991. gada novembrī tika izstrādāts jauna savienības līguma projekts, kas paredzēja uz PSRS pamatiem izveidot Suverēno valstu savienību (SVS) (Союз Суверенных Государств, CCГ) - suverēnu republiku konfederāciju ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku. [2][3] 14. novembrī tika panākta tikai septiņu valstu (KPFSR, Baltkrievijas un piecu Vidusāzijas valstu - Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas) valdību vienošanās parakstīt jaunās konfederācijas līgumu 1991. gada 9. decembrī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā.

NVS izveide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr dienu pirms tam 1991. gada 8. decembrī Baltkrievijas, KPFSR un Ukrainas prezidenti sapulcējās uz apspriedi Belovežas gāršā, kur konstatēja, ka "sarunas par jauna savienības līguma sagatavošanu ir nonākušas strupceļā, republiku izstāšanās no PSRS objektīvais process un neatkarīgu valstu izveide ir kļuvusi par realitāti".[4] Sarunu noslēgumā tika parakstīta Belovežas vienošanās (Беловежское соглашение) par jaunas starptautiskas organizācijas - Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi iepriekš plānotās SVS konfederācijas vietā.[5] PSRS prezidents, kas bija zaudējis reālo varu, to nosauca par konstitucionālu puču, taču nespēja panākt plānotā savienības līguma parakstīšanu.

11. decembrī PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja nosodīja Belovežas vienošanos, bet šim paziņojumam nebija juridisku seku un 12. decembrī KPFSR Augstākā Padome ratificēja vienošanos par NVS izveidi un denonsēja (atsauca) līgumu par PSRS izveidi, ko 1922. gada 30. decembrī bija parakstījušas Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR.

Tā kā KPFSR Augstākā Padome atsauca savus deputātus no Savienības Padomes (bijušās PSRS Augstākās Padomes), tad 17. decembra sēdē tika konstatēts kvoruma trūkums. Savienības Padomes sēde tika pārdēvēta par deputātu sanāksmi, kas vērsās pie KPFSR Augstākās Padomes ar lūgumu atcelt savu lēmumu, lai Savienības Padome pati varētu nobalsot par savu likvidāciju, taču tas netika ņemts vērā.

1991. gada 21. decembrī Almati tikšanās laikā vēl astoņu valstu (Azerbaidžānas, Armēnijas, Moldovas un piecu Vidusāzijas republiku) prezidenti parakstīja deklarāciju par viņu valstu pievienošanos NVS līgumam (Gruzija uz laiku pievienojās NVS 1993.-2008. gadā).

1991. gada 25. decembrī PSRS prezidents Gorbačovs "principiālu apsvērumu dēļ" paziņoja par savas darbības pārtraukšanu šajā amatā un parakstīja rīkojumu par atteikšanos no PSRS Bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka pilnvarām un nodeva Krievijas prezidentam Jeļcinam vadību pār stratēģiskajiem kodolieročiem. Virs Maskavas Kremļa tika nolaists PSRS karogs.

1991. gada 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta - Republiku Padome, kas bija saglabājusi kvorumu, pieņēma Deklarāciju sakarā ar NVS izveidi pārtraukt PSRS pastāvēšanu.[6]

1991. gada 31. decembrī ANO akceptēja Krievijas prezidenta lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību un saistību mantinieci.

Neatkarības deklarāciju pieņemšanas hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lietuva 1990. gada 11. martā
  • Latvija 1990. gada 4. maijā (pārejas perioda beigas 1991. gada 21. augustā)
  • Igaunija 1990. gada 8. maijā (Igaunijas PSR Suverenitātes deklarācija pieņemta 1988. gada 16. novembrī, pilnīga neatkarība 1991. gada 20. augustā)
  • Gruzija 1991. gada 9. aprīlī

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ukraina izstājas no NVS LETA, 2014. gada 19. martā
  2. Проект договора о Союзе Суверенных Государств (publicēts laikrakstā "Правда" 1991. gada 27. novembrī)
  3. Проект договора об ССГ-конфедерации (ноябрь 1991)
  4. Заявление глав государств Республики Беларусь, РСФСР, Украины 8 декабря 1991 года ("Ведомости СНД и ВС РСФСР" № 51. 1991., 1798. lpp.)
  5. Соглашение о создании Содружества Независимых Государств (1991)
  6. Декларация Совета Республик ВС СССР в связи с созданием Содружества Независимых Государств от 26.12.1991 № 142-Н