Polimēri

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Polimēru molekulas atomspēku mikroskopā

Polimēri ir ķīmiski savienojumi, kuriem ir liela molekulmasa un kas sastāv no liela daudzuma vienādu vai līdzīgu elementārposmu (monomēru). Pēc ķīmiskā sastāva polimērus var iedalīt organiskajos, elementorganiskajos un neorganiskajos. Pēc izcelsmes iedala dabas polimēros un sintētiskajos polimēros[1]. Tos iegūst, monomēriem polimerizējoties vai polikondensējoties. Polimērus pēta polimēru ķīmija, polimēru fizika un polimērzinātne.

Polimērus raksturo elementārposmi, polimerizācijas pakāpe un telpiskā struktūra. Vienkāršākajiem polimēriem ir alkānu struktūra, kā arī daļēji to īpašības (polietilēns). Polimēra jēdzienu 1833. gadā ieviesa Jenss Jākobs Bercēliuss, taču viņa definīcija atšķiras no mūsdienu. Pirmo sintētisko polimēru — bakelītu — ieguva 1907. gadā.

Svarīgākie, praksē visvairāk izmantotie sintētisko polimēru pārstāvji ir polietilēns, polipropilēns, poliizoprēns (izmanto gumijas iegūšanai), polistirols, epoksīdu polimēri, poliuretāni uc.


Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. M. kalniņš, Ē. Neimanis, V. Kaļķis. Lielmolekulārie savienojumi. Riga "Zvaigzne", 1981.