Metāli

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nokaitēts metāls

Metāli (grieķu: μέταλλον, métallon — ‘raktuves’)[1] ir tādu elementu veidotās vienkāršās vielas vai to sakausējumi, kuriem piemīt metāliskas īpašības (salīdzinoši laba siltumvadītspēja un elektrovadītspēja, metālisks spīdums, plastiskums u.c.). Metāliem raksturīgs īpaša veida kristālrežģis, kurā liela daļa valences elektronu ir visiem atomiem kopīgi un var brīvi pārvietoties. Ķīmisko saiti, kurai raksturīga atomu sasaiste ar šādu brīvo elektronu palīdzību, sauc par metālisko saiti. Metāliskas īpašības piemīt lielākajai daļai no pazīstamajiem ķīmiskajiem elementiem. Metālu sakausējumi ir nozīmīgi konstrukciju materiāli. Ķīmiskajos savienojumos metāliem var būt tikai pozitīvas oksidēšanas pakāpes, atšķirībā no nemetāliem, kam var būt arī negatīvas vērtības. Lielākā daļa metālu brīvā veidā nav stabili un oksidējas (korodē), veidojot stabilākus savienojumus. Metāliem parasti tiek pievienoti citi metāli, lai uzlabotu to izturību un citas īpašības.

Ja metālu pakļauj lielai fiziskai slodzei, tad cietie metāli (tērauds) salūst, bet mīkstie (svins, alumīnijs) lokās un deformējas. Daži tērauda veidi nerūsē (nerūsošais tērauds).

Cilvēku dzīvē nozīmīgākie metāli ir dzelzs, alumīnijs, varš, niķelis, cinks, zelts, sudrabs.

Metālu iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sastāva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Metālus tradicionāli iedala melnajos metālos un krāsainajos metālos. Melnie metāli ir galvenokārt dzelzs un tās sakausējumi (čuguns, tērauds). Tēraudi savukārt mēdz būt rūsoši un nerūsoši. Pie melnajiem metāliem pieskaita arī hromu un mangānu, kā arī to sakausējumus.[2] Pārējie metāli tiek dēvēti par krāsainajiem metāliem.

Pēc blīvuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc blīvuma metālus iedala smagajos metālos un vieglajos metālos. Smagie metāli ir tādi metāli, kuru blīvums lielāks par 5 g/cm3. Mazāk blīvos metālus sauc par vieglajiem metāliem. Visblīvākais metāls ir osmijs.

Pēc kušanas temperatūras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Metālus, kas kūst zemākā temperatūrā, nekā dzelzs (1538 °C), sauc par viegli kūstošiem metāliem. Tipiski viegli kūstošie metāli ir alva un svins. Pavisam viegli kūst sārmu metāli un sārmzemju metāli, savukārt dzīvsudrabs ir izkusis jau istabas temperatūrā. Augstās temperatūrās kūstošus metālus sauc par grūti kūstošiem metāliem. Tipiski grūti kūstošie metāli ir hroms, vanādijs, tantāls; visgrūtāk kūstošais metāls ir volframs (3422 °C).

Atsevišķi mēdz izdalīt vairākas metālisko elementu grupas. Piemēram, periodiskās sistēmas pirmās pamatgrupas elementus tradicionāli sauc par sārmu metāliem, jo to hidroksīdi ir stipri sārmi. Otrās pamatgrupas elementi ir sārmzemju metāli, jo to oksīdi (senāk saukti par "zemēm"), rada bāzisku vidi, iedarbojoties ar ūdeni. Retāk sastopamus metālus, kā cēriju, rēniju vai volframu, sauc par retajiem metāliem. Lantanīdus, kā arī itriju un skandiju dēvē par retzemju metāliem. Zeltu, sudrabu un platīna grupas metālus sauc par cēlmetāliem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henry George Liddell, Robert Scott, A Greek-English Lexicon, μέταλλον (angliski)..
  2. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 427. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]