Spīļastes

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Spīļastes
Dermaptera (De Geer, 1773)
Mazā spīļaste (Labia minor)
Mazā spīļaste (Labia minor)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase Spārneņi (Pterygota)
Infraklase Jaunspārņi (Neoptera)
Virskārta Nepilnas pārvērtības kukaiņi (Exopterygota)
Kārta Spīļastes (Dermaptera)
Sinonīmi
  • Euplecoptera
  • Euplexoptera
  • Forficulida

Spīļastes jeb ādspārņi[1] (Dermaptera) ir kukaiņu klases (Insecta) kārta, kas pieder pie jaunspārņu infraklases (Neoptera). Šajā kārtā apvienotas apmēram 2000 mūsdienās dzīvojošas sugas,[2] kas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Latvijā konstatētas 3 sugas: parastā spīļaste (Forficula auricularia), mazā spīļaste (Labia minor) un piekrastes spīļaste (Labidura riparia).[1][3][4]

Kārtas zinātniskais nosaukums Dermaptera atvasināts no grieķu valodas un latviski nozīmē ādspārņi (derma - āda, ptera - spārni).

Morfoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņiem cerkas ir izliektas, attēlā parastā spīļaste (Forficula auricularia)
Piekrastes spīļaste (Labidura riparia) aizsardzības jeb uzbrukuma pozā

Spīļastes ir vidēji lieli kukaiņi (5 - 50 mm[5]) ar spīļveida piedevām – cerkām vēdera galā. Mātītēm ir taisnas cerkas, kuri galiņi vērsti uz iekšu, bet tēviņiem izliektas. Dažas sugas ir ļoti maziņas un parazītiskas, kas dzīvo uz zīdītājiem. Šīm sugām iztrūkst cerku. Priekšspārni ir ļoti īsi, tāpēc nenosedz vēderu,[1] pakaļspārni plēvveidīgi, kas salokās vēdekļveidīgi. Dažām sugām nav spārnu vispār.[5] Spīļastes kopumā ļoti reti lido.

Spīļastēm ir slaidi, saplacināti ķermeņi, taustekļi diegveidigi, apmēram pusķermeņa garumā. Fasetacis nelielas, bet actiņu nav. Mutes orgāni spīļastēm ir grauzējtipa, izvērsti uz priekšu. Kājas labi attīstītas, pēda trīsposmaina.[3] Visas spīļastu sugas ir tumši brūnas vai melnas.[5]

Bioloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spīļastes uzturas tumšās, noēnotās vietās, tās ļoti bieži var atrast, paceļot kādu akmeni, koka zaru vai mizas gabalu. Lai arī tās ir aktīvas nakts laikā, spīļastes bieži vilina mākslīgā gaisma. Lielākā daļa spīļastu sugu ir visēdājas un barojas gan ar augiem, gan dzīvnieku izcelsmes barību, bet daļa sugu barojas tikai ar augiem. Arī gaļēdājas var būt atšķirīgas: ir sugas, kas barojas ar mirušu kukaiņu miesu, bet ir sugas, kas medī dzīvus organismus. Cerkas ļoti bieži tiek izmantotas, lai saturētu un pārvietotu uz citu vietu medījumu.[5]

Spīļastes pārojas, pagriežot viena pret otru pakaļgalu un bieži saķeroties ar cerkām. Mātīte pēc pārošanās spēj noglabāt spermu vairākus mēnešus līdz to izmanto oliņu apaugļošanai. Olas tiek dētas augnes iedobēs, kuras var būt gan dabīgas, gan mātītes izraktas. Daudzu sugu spīļastes atšķirībā no citiem kukaiņiem ir gādīgas mātes un apsargā olas līdz no tām izšķiļas jaunā paaudze. Turklāt mātīte olas ik pa laikam apgroza un notīra, aizsargājot tās no sēnīšu slimībām.[5] Spīļastes attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos un jaunā paaudze, kas izšķiļas no oliņām, ārēji atgādina pieaugušos kukaiņus, tikai ir ļoti maziņi. Mātīte īsu brīdi (līdz otreizējai ādas maiņai) arī pēc nimfu izšķilšanās turpina tos apsargāt un aizsargāt pret ienaidniekiem. Tad jaunajām spīļastēm ir jāslēpjas un jāuzsāk patstāvīga dzīve, citādi māte var tos apēst.[5] Attīstības gaitā spīļastes 5 reizes nomaina ārējo apvalku.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās spīļastes mātīte draudu pozā
Spīļastes zīmējums ar izplestu spārnu un sakļautu spārnu, attēlā pa kreisi - tēviņš, pa labi - mātīte

Spīļastu kārta (Dermaptera)[6][7]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]