Stasis Raštiķis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.jpg)
Stasis Raštiķis (lietuviešu: Stasys Raštikis; 1896. gada 13. septembris — 1985. gada 3. maijs) bija lietuviešu ģenerālis, Lietuvas armijas komandieris (1935 — 1940), kā arī kara ministrs (1938 — 1940).
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Kuršēnos. Pamatizglītību ieguvis Dūkštā, pēc tam pabeidzis proģināziju Zarasos. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Raštiķis 1915. gadā iestājās Krievijas Impērijas armijā. Piedalījies kaujās Lietuvā, Galīcijā, Rumānijā un Kaukāzā. 1917. gadā pabeidzis Tiflisas kara skolu un līdz kara beigām dienējis Kaukāza frontē.
Atvaļinājies Raštiķis 1918. gada pavasarī atgriezās dzimtenē, kur iestājies katoļu seminārā Kauņā. No 1919. gada brīvprātīgi pievienojies Lietuvas armijai, virsnieks 5. kājnieku pulka I rotā. Karojis Lietuvas brīvības cīņās, tajā skaitā arī Latvijas teritorijā. Kaujās pret Sarkano armiju divreiz smagi ievainots, otrajā reizē nokļūstot lielinieku gūstā.
1921. gadā gūstekņu apmaiņas rezultātā nokļuvis dzimtenē, turpinājis dienestu 5. kājnieku pulkā. No 1928. gada dienestā ģenerālštābā, paaugstināts par majoru. 1929. gadā apprecējis Antana Smetonas brāļameitu. No 1925. līdz 1929. gadam studējis Lietuvas Universitātes Veterinārijas nodaļā, pēc tam turpinājis izglītoties kara akadēmijā Vācijā.
Pēc mācību pabeigšanas sekojis straujš karjeras kāpums — iecelts par 3. kājnieku pulka komandiera vietnieku, pēc tam 6. kājnieku pulka komandieri, 3. divīzijas štāba priekšnieku, vēlāk vadījis ģenerālštāba izlūkošanas nodaļu. 1934. gadā iecelts par armijas ģenerālštāba priekšnieku, tajā pašā gadā paaugstināts par pulkvedi. No 1935. gada janvāra līdz 1940. gada 22. aprīlim armijas komandieris, 1937. gadā — ģenerālis. Vienlaikus no 1938. gada bijis Lietuvas kara ministrs.
Ieteicis nepretoties Polijas 1938. gada ultimātam par Viļņas apgabalu un vēlāk Vācijas 1939. gada ultimātam par Klaipēdas apgabala atdošanu vāciešiem. Bijis militārās tuvināšanas ar vāciešiem pretinieks. 1940. gada aprīlī atstādināts, kam par pamatu bija nesaskaņas ar valsts vadību.[1]
Pēc atstādināšanas no kara ministra pienākumiem kļuvis par Kara akadēmijas rektoru. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā pildījis Lietuvas Tautas armijas (vēlāk 29. strēlnieku korpuss) komandiera pienākumus, no decembra atvaļināts.
Baidoties no aresta 1941. gada 19. martā emigrējis uz Vāciju. Savukārt pēc vācu armijas ienākšanas Lietuvas teritorijā atgriezies dzimtenē, kur īsu brīdi, līdz 1941. gada 5. augustam bija aizsardzības ministrs lietuviešu pagaidu valdībā. Atteicies no vāciešu piedāvājuma organizēt un vadīt Lietuviešu leģionu.[1] Pēc tam strādājis Kauņas kara muzejā. No 1944. gada bēgļu gaitās Vācijā.
1949. gadā Raštiķis emigrējis uz ASV, kur līdz 1951. gadam bija strādnieks fabrikā. No 1951. līdz 1952. gadam pasniedza krievu valodu Sirakūzu Universitātē. No 1952. līdz 1955. gadam Lietuviešu Savienības Amerikā priekšsēdētājs. No 1955. gada lietuviešu un krievu valodas pasniedzējs ASV militārajās skolās, no 1963. gada profesors. No 1968. gada pensijā, strādājis par žurnālistu. Miris 1985. gadā Losandželosā, 1993. gadā pīšļi pārapbedīti Lietuvā, Petrašūnu kapsētā.
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Kouose del Lietuvos (2 sējumos, Cīņa par Lietuvu, 1956 — 57),
- Ivykai ir žmonēs (Notikumi un personības, 1972),
- Lietuvos likimo keliais (Pa Lietuvas likteņa ceļiem, 1982).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Latvju enciklopēdija 1962 — 1982, 1990. gads, Amerikas latviešu apvienības institūts, Rockville, MD, ASV, 4. sējums, 34. lp. (pieejama Arhivēts 2019. gada 2. septembrī, Wayback Machine vietnē.)
|