Titānija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Titānija
Titania (moon) color cropped.jpg
Titānijas dienvidu puslodes attēls, kas tika uzņemts 1986. gada 24. janvārī
Atklāšana
Atklājējs/i Viljams Heršels
Atklāšanas datums 1787. gada 11. janvārī[1]
Apzīmējumi
Citi nosaukumi Urāns III
Orbitālie parametri
Lielā pusass (rādiuss) 435 910 km[2]
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,0011[2]
Apriņķošanas periods 8,706 234 d[2]
Slīpums 0,340° (līdz Urāna ekvatoram)[2]
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 788,4 ± 0,6 km (0,1235 no Zemes rādiusa)[3]
Virsmas laukums 7 820 000 km²
Tilpums 2 065 000 000 km³
Masa 3,527 ± 0,09 × 1021 kg (5,908 × 10−4 no Zemes masas)[4]
Vidējais blīvums 1,711 ± 0,005 g/cm³[3]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 0,38 m/s²
Otrais kosmiskais ātrums 0,773 km/s
Albedo 0,35 (ģeometriskais)
Virsmas temperatūra min vid maks
Saulgrieži[3] 60 K 70 ± 7 K 89 K
Redzamais spožums 13,9[5]
Atmosfēra
Atmosfēras spiediens <10–20 nbar
Sastāvs

Titānija (angļu: Titania) ir lielākais Urāna pavadonis un astotais lielākais pavadonis Saules sistēmā ar 1578 km lielu diametru. To 1787. gada 11. janvārī atklāja Viljams Heršels un nosauca Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" (A Midsummer Night's Dream) varones vārdā. Titānija apmēram vienādās proporcijās sastāv no ledus un iežiem. Pavadoņa virsma ir salīdzinoši tumša. Uz Titānijas atrodas vairāki krāteri, kas sasniedz pat 326 km lielu diametru. 1986. gada janvārī Voyager 2 uzņēma vairākas pavadoņa bildes, kopumā ir nofotografēts 40% virsmas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Herschel, William, Sr. (1787). "An Account of the Discovery of Two Satellites Revolving Round the Georgian Planet". Philosophical Transactions of the Royal Society of London 77: 125–129. doi:10.1098/rstl.1787.0016. JSTOR 106717. 
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Planetary Satellite Mean Orbital Parameters. Jet Propulsion Laboratory, California Institute of Technology. Atjaunināts: 2009-10-06.
  3. 3,0 3,1 3,2 Titania's radius and an upper limit on its atmosphere from the September 8, 2001 stellar occultation. Icarus. Atjaunināts: 2012. gada 15. aprīlī.
  4. Jacobson, R. A.; Campbell, J. K.; Taylor, A. H.; Synnott, S. P. (June 1992). "The masses of Uranus and its major satellites from Voyager tracking data and earth-based Uranian satellite data". The Astronomical Journal 103 (6): 2068–2078. Bibcode 1992AJ....103.2068J. doi:10.1086/116211. 
  5. Newton, Bill un Teece, Philip (1995). The guide to amateur astronomy. Cambridge University Press. 109. lpp. ISBN 978-0-521-44492-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]