Voldemārs Matvejs

Vikipēdijas lapa
Voldemārs Matvejs
Voldemārs Matvejs ap 1912. gadu.
Dzimis 1877. gada 13. oktobrī
Rīga, Vidzemes guberņa,
Krievijas Impērija
Miris 1914. gada 16. maijā (36 gadu vecumā)
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mākslas virziens modernisms

Voldemārs Matvejs (pseidonīms — Vladimirs Markovs; 1877-1914) bija latviešu mākslinieks un modernisma mākslas teorētiķis.

Matvejs mācījās V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā. 1902. gadā Matveja glezna "Bērzi saules rietā" tika iekļauta Baltijas ceļojošo izstāžu biedrības ceļojošajā izstādē; Matvejs par to izpelnījās zelta medaļu.

1905. gadā Matvejs iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēterburgā viņš organizēja mākslinieku grupu "Jaunatnes savienība", kuras pamatprincipus izklāstīja rakstos "Krievu secesija" un "Jaunās mākslas principi". Grupa atzina modernisma mākslu (fovismu, kubismu, postimpresionismu), kā arī prerafaelītus un krievu ikonu glezniecību. Matvejs daudz nodarbojās ar primitīvās mākslas pētījumiem (no 1907.-1914. gadam daudz ceļoja, pētīdams etnogrāfiju; vēlāk pētījumu rezultātu apkopoja darbos "Lieldienu salas māksla" un "Nēģeru māksla"). Matvejs rakstījis arī apcerējumus par faktūru.

Matvejs gleznojis ainavas ("Dārzs"), Pēterburgas skatus ("Ziema Pēterburgā"), folkloras motīvus ("Senatne"), viduslaiku ikonu iedvesmotas gleznas ("Golgāta", "Guldīšana kapā").

Apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]