Voyager 1

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Voyager 1
Voyager 1
KA veids starpplanētu zonde
Organizācija: NASA, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Izgatavotāji JPL, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Starta datums 05.09.1977.
Starta vieta Kanaverala SLC 41 Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Nesējraķete Titan IIIE, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
NSSDC ID 1977-084A
Tīmekļa vietne voyager.jpl.nasa.gov
Masa 721,9 kg
Enerģija 3 RTG 420 W
Orbītas elementi
Programma Voyager programma
Iepriekšējais Nākamais
Voyager 2

Voyager 1 ir kosmiskais aparāts, kurš paredzēts Saules sistēmas ārējo planētu un starpplanētu vides pētīšanai, viens no Voyager programmas aparātiem. Tas tika palaists 1977. gada 5. septembrī un joprojām darbojas. Voyager 1 pārlidoja Jupiteru un Saturnu un bija pirmais aparāts, kurš ieguva detalizētus šo planētu pavadoņu attēlus.

Voyager 1 ir pagaidām vistālāk no Zemes esošais cilvēku veidotais aparāts. 2006. gada 15. augustā tas bija sasniedzis jau 100 AU attālumu no Zemes. Ik gadu tas attālinās par 539 miljoniem km. Heliopauze sasniegta 2012. gada 25. augustā.

Zeme no 6,4 miljardu km attāluma

Misijas apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Voyager 1 sākotnēji tika plānots kā Mariner 12 un ietilpa Mariner programmā. Aparāts tika palaists pēc Voyager 2 (Mariner 11). Voyager 1 tika veidots tā, lai varētu izmantot tolaik jauno metodi — gravitācijas manevru. Veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ, Voyager aparāti tika radīti laikā, kad lielās planētas: Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns, atradās pozīcijās, lai sekmīgi veiktu gravitācijas manevrus. Lai gan teorētiski bija iespējams viena lidojuma laikā apmeklēt visas četras planētas, finansējums tolaik tika piešķirts tikai divu planētu (Jupitera un Saturna) izpētei. Veiksmīgais planētu izvietojums ļāva tās sasniegt tikai 12 gados, nevis 30, kā tas būtu parastos apstākļos.

Voyager 1 palaida 1977. gada 5. septembrī no Kanaveralas zemesraga, izmantojot Titan IIIE Centaur nesējraķeti. Pirms tam, 1977. gada 20. augustā bija jau palaists Voyager 2. Neskatoties uz to, ka Voyager 1 palaida vēlāk, kā Voyager 2, tas tomēr atradās uz „ātrākas” orbītas un sasniedza planētas pirms Voyager 2.

Jupitera izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Voyager 1 sāka Jupitera fotografēšanu 1979. gada janvārī. Vistuvāk Jupiteram aparāts atradās 1979. gada 5. martā, tikai 349 000 km no planētas centra. 48 stundu laikā, kamēr aparāts atradās vistuvāk planētai, tika iegūti visaugstākās izšķirtspējas attēli. Fotografēšana tika pārtraukta aprīlī.

Ar abiem Voyager aparātiem tika izdarīti nozīmīgi atklājumi par Jupiteru un tā pavadoņiem. Pārsteidzošākais no tiem bija vulkāniskās aktivitātes atklāšana uz Jo, kura līdz tam nebija novērota ne no Zemes, ne ar kosmiskajiem aparātiem Pioneer 10 un Pioneer 11.

790106-0203 Voyager 58M to 31M reduced.gif Great Red Spot From Voyager 1.jpg Valhalla crater on Callisto.jpg
Tuvojoties Jupiteram Sarkanais plankums Valhallas krāteris uz Kallisto

Saturna izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc gravitācijas manevra veikšanas pie Jupitera, Voyager 1 devās uz Saturnu. 1980. gada novembrī aparāts pārlidoja Saturnu, 1980. gada 12. novembrī atrodoties tikai 124 000 km attālumā no planētas mākoņu virsmas. Aparāts noteica Saturna gredzenu sarežģīto struktūru un pētīja Saturna un Titāna atmosfēras. Tā kā jau agrāk uz Titāna bija atklāta bieza atmosfēra, Voyager kontrolieri Reaktīvās kustības laboratorijā nolēma pārtraukt Voyager 1 lidojumu uz pārējām planētām un nosūtīja to pētīt Titānu. Pietuvošanās Titānam radīja vēl lielāku novirzi no agrākā kursa. Nolidojot gar Titānu, Reju un Mimasu, Voyager 1 devās tālāk, prom no Saules sistēmas.

Vg1 p23254 hires.jpg Titan Haze.jpg Voyager1-saturn-f-ring.jpg
Saturns no 5,3 miljonu
km attāluma
Miglas slāņi pār Titānu Saturna F gredzens

Starpzvaigžņu misija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka Voyager aparātiem pietiks enerģijas vismaz līdz 2025. gadam[1]. Voyager aparātus darbina radioizotopu termoelektriskie ģeneratori, kuri izmanto plutoniju. Ģeneratoru jauda lēnām sarūk, jo plutonijs sadalās. Sākotnējā jauda bija 420 W, bet 2008. gada sākumā tā bija sarukusi līdz 285 W.

Voyager 1 virzoties uz starpzvaigžņu telpu, aparāts turpina pētīt Saules sistēmu.

2013. gada 21. martā tas atradās 123,684 AU attālumā[2]. 2013. gada 12. septembrī paziņots, ka heliopauze tika sasniegta 2012. gada 25. augustā, kad tika tika novērotas ievērojama enerģētisko daļiņu blīvuma izmaiņas.

Voyager 1 nelido nevienas konkrētas zvaigznes virzienā, taču pēc apmēram 40 000 gadiem tas atradīsies tikai 1,6 gaismas gadu attālumā no AC+79 3888[3]. Tā ir zvaigzne Žirafes zvaigznājā.

Zelta plates vāks. Uz tā atrodas piktogrammas, kā lietot plati

Voyager aparātos atrodas arī vēstījums citplanētiešiem. Katrā aparātā atrodas zelta plate ar fonogrāfiski ierakstītiem attēliem un skaņu, kuri izvēlēti tā, lai attēlotu dzīvības un kultūras dažādību uz Zemes.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]