Zālamana templis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Zālamana templis, pazīstams kā Pirmais templis, saskaņā ar Bībeles rakstiem, bija pirmais Jeruzālemes templis. Tas tika uzcelts X gs. p.m.ē. Taču Babilonas iekarotāji 586. g. p.m.ē. to nopostīja. Tas tika atjaunots un laikā starp 516. g. p.m.ē. līdz 70. g., tas pazīstams kā Otrais templis.

Tempļa ideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zālamana tempļa skice

Kā izriet no Bībeles, Izraēlas karalis Dāvids, bija nolēmis iekarot Jeruzālemi un pasludināt to par savas valsts galvaspilsētu. Viens no apsvērumiem šādai rīcībai bijis tas, ka Jeruzālemē, vai tās tuvumā atrodas Morijas (ebreju Moriya) kalns, kur Ābrams pēc Dieva pavēles bija gatavojies ziedot savu dēlu Īzaku. Dievs Īzaka upurēšanu pēdējā brīdī apturēja. Tomēr šī vieta bija kļuvusi svēta un vēsturiskajā kalnā, (par kura precīzu atrašanās vietu vēl joprojām notiek diskusijas) bija jāuzceļ templis.

Ap 1004. gadu p.m.ē. Dāvids Jeruzālemi arī iekaroja un sāka būvmateriālu vākšanu tempļa celtniecībai. Taču templi uzcēla viņa dēls Zālamans. Līdz ar to templis un Jeruzāleme kopš tā laika kļuva par vienu no svētākajām jūdaisma un kristietības piekritēju vietām, piesaistot tūkstošiem svētceļnieku no visas pasaules arī mūsdienās.

Pēc Zālamana nāves Izraēlas valsts sadalījās divās daļās (karalistēs) un novājinājās. To izmantoja kaimiņvalstis. Tā, Asīrija iekaroja Izraēlu 722. g. p.m.ē., bet Babilona 586. g. p.m.ē. Visdramatiskāk Zālamana templim un Jeruzālemei klājās otrajā gadījumā - Babilonas valdnieks Nebukadnecars (605.-562. g. p.m.ē.) pavēlēja pilsētu nodedzināt, bet templi nopostīt.

Tas varētu likties vismaz dīvaini, jo, tieši Nebukadnecara laikmets raksturojas ar senās šumeru civilizācijas atdzimšanu, kad Babilonijā ar jaunu spēku uzplauka kultūra, it visur tika atjaunoti un būvēti jauni tempļi un sabiedriskas celtnes, tika radīts arī viens no antīkās pasaules skaistākajiem brīnumiem - Babilonas gaisa dārzi. Jādomā, ka Nebukadnecars, būdams gudrs un tālredzīgs valdnieks, labi saprata, ka Zālamana templis ir īpašs. Tas atradās vietā, kur bija dzimis kas tāds, kas pārvaldīja cilvēku prātus un dvēseli ar daudz lielāku spēku, nekā tas bija pa spēkam pat varenākajam valdniekam. Zālamana templis bija šī augstākā spēka simbols un tas Babilonas valdnieka varu ierobežoja, vai pat apdraudēja.

Zālamana templis daudzajos karos bija vairākkārt nopostīts arī pirms Nebukadnecara. Taču templis atkal un atkal ticis atjaunots, tādējādi pats kļūstot par leģendu un radot daudzas citas ar to saistītas vairāk vai mazāk uz vēsturiskiem faktiem balstītas leģendas, piemēram, par Templiešu ordeni, brīvmūrniecību u.c.

Tempļa celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronikās (ebreju Tanakh, kristiešu Vecais Testaments) Zālamana tempļa celtniecības gaita aprakstīta visai detalizēti. Saskaņā ar šiem rakstiem, vēl Zālamana tēvs Dāvids materiālus tempļa celtniecībai bija sagādājis lielā vairumā. Viņš bija izstrādājis arī galvenos tempļa konstruktīvos rasējumus. Arī pats Zālamans kvalitatīvu materiālu sagādāšanai un rasējumu pilnveidošanai veltījis lielu uzmanību. Tā, raktuvēs Jeruzālemes tuvumā tikuši izcirsti lieli akmens bluķi tempļa pamatiem un galvenajām sienām. Pirms novietošanas paredzētajās vietās tie tikuši rūpīgi sagatavoti pieredzējušu akmens kalšanas meistaru vadībā, kuri tika ataicināti no feniķiešu pilsētas Tīras (mūsdienu Libānas dienvidos).

Domeniks Gargjolo. Dāvids nogādā Derības Šķirstu Jeruzālemē

Zālamana tempļa celtniecības process samērā detalizēti aprakstīts arī Ķēniņu Grāmatās (kristiešu Vecā Testamenta sastāvdaļas) [1]. No tām izriet, ka sagatavošanas darbi tempļa celtniecībai aizņēmuši apmēram trīs gadus, bet pati celtniecība sākusies Zālamana valdīšanas ceturtajā gadā. Celtniecības darbus veikuši meistari un pieredzējuši celtnieki no Feniķijas un levīti [2]. Lielākā daļa strādnieku bijuši vergi, par kuriem bija padarīti daudzi Kanānas cilšu locekļi, Izraēlai to, līdz ar Jeruzālemi, iekarojot. Taču celtniecības darbus vadīja arhitekti un meistari, kuri parasti bija brīvi cilvēki. Tiek uzskatīts, ka tieši no šīs Zālamana tempļa cēlāju kategorijas sākusi veidoties brīvmūrniecība.

Tempļa celtniecība tika pabeigta septiņos ar pusi gados, Zālamana valdīšanas vienpadsmitajā gadā. Atklājot templi, Zālamans tajā ienesa vēl no Mozus laikiem saglabāto Derības Šķirstu, kurā glabājušās divas akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Derības šķirsts ir būtisks reliģisks elements arī mūsdienu jūdaismā un kristietībā.

Neskatoties uz ilgstošiem un rūpīgiem meklējumiem, precīza Zālamana tempļa atrašanās vieta joprojām nav pārliecinoši pierādīta. Atsevišķi eksperti tomēr uzskata, ka 2007. gadā atrastie artefakti Tempļa kalnā Jeruzālemē liek domāt, ka tieši šeit atradies Pirmais templis [3].