Feniķija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Feniķija ir sens teritorijas nosaukums, kas kā šaura zemes strēle, apmēram no 8 līdz 25 km platumā, stiepās gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Lielākā Feniķijas daļa atrodas mūsdienu Libānas teritorijā.

Feniķiešu izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feniķiešu alabastra figūra, 7.gs. p.m.ē. (Spānijas Nacionālais Arheoloģijas muzejs Madridē)

Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka feniķieši savas pirmās apmetnes izveidojuši ap 2500.g. p.m.ē. Feniķiešu, tāpat kā Babilonijas kultūras attīstībā, vērojama stipra šumeru un akadiešu civilizācijas ietekme, lai gan sākotnējā pašu feniķiešu izcelsme tiek saistīta ar kanāniešiem. Sākot ar 1800.g. p.m.ē. feniķiešu zemes, tāpat kā Kanānu, iekaroja Ēģipte un tā tās paturēja savā kontrolē apmēram 400 gadu, tādējādi no savas puses būtiski iespaidojot feniķiešu kultūras veidošanos.[1]

Feniķiešu civilizācijas uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feniķieši ieguvuši slavu kā labākie antīkās pasaules tirgotāji un jūras braucēji. Viņi konstruktīvi pārveidoja līdz tam Vidusjūrā dominējošos kuģusgallejas, pilnveidojot un padarot efektīvāku to takelāžu un buras. Tā bija būtiska inovācija, jeb, pareizāk sakot, vesela inovāciju „pakete”, jo tās rezultātā viņi ieguva iespēju atteikties no airiem un airētājiem, kā līdz tam galvenā kuģu dzinējspēka. Līdz ar to tika panākts ievērojams kuģu tilpuma un kravnesības pieaugums. Šādi feniķiešu buru kuģi vagoja Vidusjūru līdz pat Atlantijas okeānam. Daudzās Vidusjūras piekrastes pilsētās bija izveidotas pastāvīgas feniķiešu tirdzniecības faktorijas. Feniķiešu gallejas kļuva arī par galveno Vidusjūras tā laikmeta loģistikas elementu, kas būtiski paātrināja visa šī reģiona ekonomisko integrāciju un kultūru mijiedarbību.

Tā sagadījās, ka feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm. Pēc Egejas civilizācijas (Mikēnu), hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās, sākās feniķiešu „pļaujas laiks”. Viņi pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Būdami teicami jūras braucēji, viņi spēja organizēt tobrīd riskantos jūras pārvadājumus. Sākumā viņi atjaunoja vairāk vai mazāk regulāru tirdzniecību starp Kipru un Egeju, bet vēlāk arī ar Ēģipti. Neskatoties uz to, ka arī feniķiešus nepārtraukti tiranizēja „jūras ļaužu” mežonīgie sirojumi pa Vidusjūru un tās piekrastes valstīm, viņiem soli pa soliem Levantā izdevās izveidot labi nocietinātas tirdzniecības pilsētas — Biblosu, Sidonu, Tīru un citas. Tas ļāva nodrošināt pat tik tālus jūras pārvadājumus kā vara un alvas piegādes no attālajām Spānijas raktuvēm. Līdz ar to tika nodrošināta progresīva darbarīku un ieroču uzlabošana, tādējādi kāpinot darba ražīgumu it visās saimnieciskajās jomās. Šis ir viens no piemēriem, kā revolucionāras inovācijas kādā jomā, šinī gadījumā kuģošanā, rada garu citu inovāciju ķēdes reakciju, kuru rezultātā radikāli pārveidojas visa civilizācija, tās dzīves apstākļi un kultūra kopumā.

Feniķiešu organizētā tirdzniecība zēla un plauka, ļaujot viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz ap 680.-670.g. p.m.ē. Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija. Drīz vien viena no galvenajām un bagātākajām feniķiešu pilsētām Tīra nonāca Asīrijas rokās.

Noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asīrija bija viena no pirmajām senajām tautām, kas augstā līmenī bija apguvusi dzelzs tehnoloģiju. Tehnoloģiskā ziņā feniķiešus no asīriešiem atšķīra divas būtiskas īpatnības. Pirmkārt, feniķieši turpināja pielietot pārsvarā bronzas tehnoloģiju un, iespējams, šeit tos pievīla viņu priekšrocība — viņu pašu izveidotā Vidusjūras tirdzniecības loģistika kur vara un alvas „bizness” nodrošināja labāku peļņu. Otrkārt, asīrieši galveno uzmanību jaunās dzelzs tehnoloģijas pielietošanā galveno uzmanību veltīja ieroču izgatavošanai, kas militārās sadursmēs deva tiem pārsvaru pār daudziem, bieži vien daudzskaitlīgākiem pretiniekiem. Šis ir visai tipisks piemērs, kā turēšanās pie kādreiz efektīvas tehnoloģijas, kas ilgstoši nodrošināja kādas civilizācijas dominanci pār citām, zināmā brīdī kļūst par tās lamatām un nereti arī par bojāejas cēloni.

Tā, pēc svarīgāko pilsētu zaudēšanas feniķieši stāvoklis Tuvajos Austrumos kļuva bezcerīgs. Tādēļ liela feniķiešu komersantu un jūrasbraucēju daļa pakāpeniski pārcēlās uz vienu no savām agrāk nodibinātajām kolonijām Ziemeļāfrikas piekrastē - Kartāgu, kā arī kolonijām citās Vidusjūras piekrastes vietās. Kartāga feniķiešu valodā nozīmējusi „Jaunā pilsēta”. Šinī gadījumā feniķiešu izvēle tos paglāba no katastrofas, tā pat izrādījās tik veiksmīga, ka Kartāga drīz vien apsteidza Tīru tirdzniecības apgrozījuma un ietekmes ziņā Vidusjūrā. Kartāga arī ieguva galveno loma tirdzniecībā Vidusjūras centrālajā un rietumu daļā ar zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu utt. Kartāgas kuģi arvien biežāk un drošāk sāka iziet cauri Gibraltāram Atlantijas okeāna bezgalīgajos plašumos. Ne asīrieši, nedz arī kāda cita valsts nespēja kavēt Kartāgu tās ekonomiskajā ekspansijā, jo tā bija ne vien saglabājusi, bet arī tālāk turpināja attīstīt un pilnveidot savu seno kuģubūves un kuģošanas prasmi. Tā feniķieši sākotnēji bija zaudējuši, kavējoties ar vienas tehnoloģijas izmantošanu (pāreju no bronzas uz dzelzi), bet izrādījās ieguvēji, veiksmīgi izmantojot citu tehnoloģiju, nemitīgi attīstot un pilnveidojot to.

Pēc Maķedonijas Aleksandra feniķiešu zemju iekarošanas 332.g. p.m.ē., Vidusjūras austrumu piekrastē, savā vēsturiskajā dzimtenē palikušie feniķieši arvien vairāk zaudēja savu identitāti, līdz vēl pirms mūsu ēras sākuma tie jau bija helenizējušies un kā patstāvīga kultūra pilnībā izzuduši. Arī tie feniķieši, kas aizceļoja uz dažādām kolonijām pakāpeniski asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Tiesa, kā viens no lielākajiem antīkās pasaules politiskajiem un militārajiem spēkiem arvien vairāk nostiprinājās Kartāga. Bet tā jau ir citas civilizācijas vēsture.

Feniķiešu vēsturiskais devums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz savu dramatisko likteni, feniķieši atstājuši ievērojamu artavu inovāciju Eiropas civilizācijas kustība . Viens no galvenajiem viņu (arī viņu etnisko „radinieku” - kanāniešu) ieguldījumiem pasaules civilizācijas attīstībā ir alfabēts.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka arī stikla izgudrošana ir feniķiešu nopelns, lai gan senākie stikla priekšmeti atrasti Ēģiptē. Tie tikuši izgatavoti ap 1500. g. p.m.ē. Feniķieši bija slaveni antīkajā pasaulē arī ar saviem amatniecības izstrādājumiem - tekstilu, krāsvielām, metālizstrādājumiem un no stikla izgatavotiem priekšmetiem.

Ne mazāk svarīgi ir feniķiešu ģeogrāfiskie atklājumi. Nozīmīgākā feniķiešu jūras ekspedīcija, kas tika veikta lielā mērā ar Ēģiptes atbalstu, bija Āfrikas kontinenta apbraukšana. Šī bija grūta ekspedīcija, kas ilga trīs gadus un beidzās 595.g. p.m.ē. Feniķiešu kuģi devās ceļā no Nīlas deltas, izbraukuši cauri Sarkanajai jūrai tie zēģelēja gar Āfrikas austrumu piekrasti, līdz nonāca līdz tās galējam dienvidu punktam (Agulhas un Labās cerības ragam). Apliekuši tos, viņi gar Āfrikas kontinenta Atlantijas okeāna piekrasti, caur Gibraltāra šaurumu atgriezās Ēģiptē. Paši feniķieši gan uzskatīja, ka viņi apbraukuši apkārt Lībijai. Tā, feniķieši, kas tehnoloģiskas atpalicības dēļ bija zaudējuši paši savu vēsturisko zemi, vēlāk veda civilizāciju uz jaunām zemēm arvien tālāk plašajā pasaulē, pateicoties spējai pielāgoties jauniem ģeogrāfiskiem apstākļiem un apgūstot jaunas tehnoloģijas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senie feniķieši

Feniķieši

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]