Templiešu ordenis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Templiešu bruņinieku krusts.

Templiešu ordenis jeb templiešu bruņinieki ir viens no pazīstamākajiem kristiešu militārajiem ordeņiem. [1] Organizācija viduslaikos pastāvēja aptuveni divus gadsimtus.

Romas Katoļu baznīca to oficiāli apstiprināja ap 1128. gadu, un ordenis ātri ieguva atbalstu no kristiešu zemēm, tādā veidā strauji kļūstot lielāka gan pēc biedru skaita tajā, gan arī pēc spēka. Templiešu bruņinieki, kuriem bija raksturīgas baltas mantijas ar sarkanu krustu uz tās, bija paši prasmīgākie kaujas laukā no visiem krustnešiem.[2] Tie ordeņa biedri, kuri nepiedalījās cīņās, pārvaldīja lielo ekonomisko infrastruktūru kristiešu zemēs, ieviešot jaunas finansiālās metodes, kas bija sava veida banku aizsākums.[3][4] Ar viņu gadību tika uzbūvēti arī vairāki nocietinājumi gan visā Eiropā, gan Svētajā zemē.

Templiešu ordeņa mērķis bija gādāt par Eiropas svētceļnieku drošību, tiem ceļojot uz Jeruzālemi. Tā darbības principi bija visai līdzīgi citiem viduslaiku reliģiski militāriem bruņinieku formējumiem, piemēram, Cisterciešu ordenim, no kura Templiešu ordenis bija patapinājis savu sākotnējo iekšējo kārtības rulli (noteikumus)[5]. Interesanti, ka Templiešu ordeņa kārtības rullis 1202. gadā tika dots arī Livonijas Zobenbrāļu ordenim.[6]

Ordeņa izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Krusta kara rezultātā krustneši 1099. gadā atkaroja Jeruzālemi no musulmaņiem. Tas deva iespēju Eiropas kristiešiem atsākt svētceļojumus uz svētajām vietām. Taču tas bija riskants pasākums, jo, neskaitot pašu Jeruzālemi, ceļš uz to no Eiropas bija pilns ar bandītiem. Tādēļ 1119. gadā divi bruņinieki, Pirmā Krusta kara veterāni, francūzis Hjū de Peins (franču Hugues de Payens) un flāms Godfrīds Sen Omērs (Godfrey de Saint-Omer, arī Gaufred, Godefroi, vai Godfrey de St Omer, Saint Omer), ierosināja svētceļnieku aizsardzībai izveidot reliģisku (mūku) ordeni[7].

Jeruzālemes karalis Baldvins II šim ierosinājumam piekrita un piešķīra ordenim mājvietu Al Aksa mošejā, kura atradās Tempļa kalnā. Jau tajā laikā par Tempļa kalnu klīda dažādas leģendas, jo musulmaņi Al Aksa mošeju esot it kā uzbūvējuši (710.g.) uz sagrautā Zālamana tempļa drupām. Savukārt ordenis, iegūstot šo mājvietu, sāka saukties par "Nabadzīgajiem Kristus un Zālamana tempļa bruņiniekiem", jeb vienkārši par Tempļa bruņiniekiem (ordeni). Dibināšanas brīdī ordenī tiešām bija tikai deviņi bruņinieki, kuru vienīgais iztikas avots bija ziedojumi. Lai uzsvērtu savu nabadzību, Templiešu ordeņa emblēma atainoja divus bruņiniekus jāšus uz viena zirga.

Ordeņa uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Templiešu pils Ponferadā, Spānijā

Taču ordeņa nabadzība neturpinājās ilgi. Romas Katoļu baznīca 1129. gadā Templiešu ordeni oficiāli apstiprināja kā labdarības organizāciju. Līdz ar to ordenim daudzviet Eiropā tika piešķirta nauda, zeme un citi nekustamie īpašumi. Tā autoritāte pieauga, daudzas redzamāko Eiropas augstmaņu ģimeņu atvases, kļūšanu par Templiešu ordeņa bruņinieku, uzskatīja par godu.

Ordeņa labklājība un ietekme nostiprinājās vēl vairāk, kad Romas pāvests Inocents II 1139. gadā pasludināja Templiešu ordeni brīvu no pakļaušanās jebkādiem vietējiem likumiem, izņemot paša pāvesta rīkojumus. Līdz ar to ordeņa bruņinieki ieguva tiesības šķērsot jebkuras valstu robežas, nemaksāt nekādus nodokļus, tie nebija pakļauti karaļiem, nemaz nerunājot par to vasaļiem.

Krusta karos ordeņa bruņinieku vienības bija arī vienas no profesionālākajām un karotspējīgākajām. To parādīšanās vien baltajos apmetņos ar sarkanu krustu nereti izraisīja paniku ienaidnieka rindās.

Taču bruņinieku skaits, kas regulāri piedalījās kaujās, veidoja samērā nelielu ordeņa daļu. Skaitliski lielākas bija nemilitārās ordeņa vienības. Visā kristiešu ietekmes sfērā tās bija izveidojušas sazarotu saimniecisku infrastruktūru, kurā veidojās pirmie vēlākās Eiropas tirdzniecības un banku sistēmas aizmetņi. To aizsākums bija bruņinieku naudas un dārglietu noguldījumi ordeņa glabātuvēs, tiem dodoties kārtējā karagājienā. Drīz vien to sāka izmantot arī svētceļnieki un tirgotāji. Pirms došanās ceļojumā, tie noguldīja naudu ordeņa glabātuvē, pretī saņemot noguldījumu apliecinošus dokumentus. Kad svētceļnieks bija nonācis savā galamērķī, tas, uzrādot šo dokumentu, varēja naudu atkal saņemt. Tādējādi būtiski samazinājās ceļotāju risks tikt ceļā aplaupītiem, bet ordeņa rīcībā un pārvaldībā esošie līdzekļi vairojās. Savukārt, izsniedzamie noguldījumus apliecinošie dokumenti kļuva par vēlākajām kredītvēstulēm un norēķinu čekiem[8].

Taču finanšu operācijas nebija plašākā ordeņa darbības joma. Šī bruņinieku brālība bija ieguvusi plašus zemes īpašumus daudzviet Eiropā un Tuvajos Austrumos, tai piederēja pilis, muižas, baznīcas, vīnogu lauki, vīna darītavas, dzirnavas, tai bija pat sava jūras flote. Kādu brīdi tai piederējusi pat Kipra[9].

Ordeņa noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja pie Hatinas

Krusta kariem beidzoties, bruņinieku nozīme mazinājās. Arī Templiešu ordeņa vara un ietekme pakāpeniski kritās. Turklāt ietekmīgāko bruņinieku formējumu starpā, it īpaši starp Templiešu, Hospitāļu un Teitoņu ordeņiem sākās nesaskaņas. Tas sakrita arī ar Bizantijas norietu. Savukārt musulmaņu spēki, pateicoties talantīgiem vadoņiem, piemēram, Saladīnam, konsolidējās. Krustneši, tai skaitā arī Templiešu ordenis, arvien biežāk kaujās ar musulmaņiem cieta sakāves. Sevišķi smaga tā bija 1187. gadā kaujā pie Hatinas (Hatinas "ragiem"), kur musulmaņi iznīcināja lielāko daļu bruņinieku vienību[10]. Līdz ar to kristiešu pretošanās musulmaņu spēkiem bija salauzta, bet Jeruzāleme un citas kristiešu līdz šim kontrolētās teritorijas drīz vien nonāca to rokās. Rezultātā Eiropas militārā, ekonomiskā un politiskā ietekme Tuvajos Austrumos pakāpeniski izplēnēja.

Arī Templiešu ordenis savu galveno mītni no musulmaņu rokās nonākušās Jeruzālemes sākumā pārcēla uz Akru (neliela osta Izraēlas ziemeļu daļā), tad uz Sīriju un citiem reģioniem, pat Vidusjūras salām, līdz XIV gs. sākumā ordenis bija spiests pamest Tuvos Austrumus uz visiem tā pastāvēšanas atlikušajiem laikiem.

Eiropa, zaudējusi ietekmi Tuvajos Austrumos, zaudēja arī interesi par bruņiniekiem, ja neskaita tos, kas vēl piedalījās cīņās pret musulmaņiem Spānijā un Portugālē (Reconquista)[11] un Livonijas krusta karos pret Baltijas tautām. 1202. gadā pēc Templiešu ordeņa parauga tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kas tika pilnīgi sagrauts Saules kaujā 1236. gadā un kļuva par Vācu ordeņa autonomu sastāvdaļu. Zināms arī, ka 1241.gada 9.aprīlī apvienotā kristiešu karaspēka kaujā pret mongoļiem pie Ļegņicas Silēzijā ("Ļegņicas kauja") kopīgi piedalījās Vācu ordeņa un Templiešu ordeņa bruņinieki. Taču ordenis Krusta karu laikā bija uzkrājis lielas bagātības. Tas saglabāja lielāko daļu savas saimnieciskās infrastruktūras, aizdeva naudu pat Eiropas valdniekiem. Piemēram, par vienu no lielākajiem ordeņa parādniekiem bija kļuvis Francijas karalis Filips IV (1268.-1314.gg.). Lai atbrīvotos no ordeņa un, līdz ar to arī no sava parāda, viņš izdarīja spiedienu uz Romas pāvestu Klementu V, kurš 1312. gadā ordeni pasludināja par likvidētu. Pēc Filipa IV pavēles liela daļa Templiešu ordeņa bruņinieku Francijā, apsūdzot tos ķecerībā, tika arestēti un spīdzināti. Daļēji tam par pamatu kalpoja jaunu bruņinieku uzņemšanas rituāls ordenī, kas noritēja apslēpti no svešām acīm, plašākā sabiedrībā radot dažādus nostāstus un leģendas. Tas nereti tika izmantots, lai no arestētajiem bruņiniekiem izspiestu nepatiesas liecības par noziegumiem, kurus tie nebija izdarījuši. Daudzi no tiem tika sadedzināti uz sārta, tai skaitā arī ordeņa lielmestrs Žaks de Molē[12].

Pēdējais Templiešu ordeņa lielmestrs Žaks de Molē

Daļa Templiešu ordeņa bruņinieku, kuriem izdevās paglābties no nāves, pievienojās kādam no citiem bruņinieku ordeņiem, piemēram, Hospitāļu ordenim, citi beidza savu bruņinieka misiju un izklīda pa Eiropu, vēl citi devās uz teritorijām, kuras bija ārpus pāvesta kontroles, piemēram, Skotiju, bet templiešu struktūrvienība Portugālē nosaukumu Templiešu ordenis nomainīja pret nosaukumu Portugāles Kristus bruņinieki. Gadsimtu gaitā vairākkārtīgi reformēts un reorganizēts, šis ordenis pastāv arī mūsdienās[13].

Vatikāna slepenajos arhīvos (latīņu: Archivum Secretum Apostolicum Vaticanum) 2001. gadā tika atrasts dokuments, kurš ieguvis nosaukumu "Šinonas pergaments", datēts 1308.g., 17.-20. augustā [4]. No tā nepārprotami izriet, ka pāvests Klements V atzinis visas inkvizīcijas apsūdzības pret Templiešu ordeni, tā lielmestru Žaku de Molē un pārējiem bruņiniekiem par nepamatotām. To vienīgais pamats bijis politiskais skandāls (mākslīgi radīts) un Francijas karaļa Filipa V politisks spiediens. Līdz ar to 700 gadu vecie notikumi būtu jāpārskata citā gaismā[14].

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tempļa baznīca Londonā.

Līdz mūsdienām dažādās vietās Eiropā saglabājies ne mazums Templiešu ordeņa darbības pēdu. Tā kā ordenis savā pastāvēšanas laikā veicus plašus būvniecības darbus, tad daudzas no uzceltajām ēkām vai būvēm skatāmas arī mūsdienās. Tāda, piemēram, ir Tempļa baznīca Londonā.

Taču Templiešu ordeņa pēdas ir ne tikai saglabājušās, bet arī dažādos veidos attīstījušās Eiropas vēsturiskajā atmiņā līdz pat mūsdienu sabiedrībai, it īpaši brālībās, kā, piemēram, brīvmūrniecībā. Tas izskaidrojams, ar brīvmūrniecības idejisko tuvību Templiešu ordeņa principiem, kā arī tā plašajām būvniecības aktivitātēm viduslaikos, ar ko simboliski sevi saista arī brīvmūrniecība. Brīvmūrniecību ar Templiešu ordeni simboliski vieno arī Zālamana templis, uz kura drupām (iespējams) uzbūvētajā mošejā atradās vēsturiskā Templiešu ordeņa sākotnējā galvenā mājvieta. Savukārt brīvmūrniecība ar Zālamana templi saista savas kustības sākotnējos iedīgļus.

Lai gan nekādu dokumentālu apstiprinājumu nav, var pieņemt, ka baznīcu, katedrāļu un citu būvju celtniecības gaitā viduslaikos, Tempļa ordeņa un augstāko mūrniecības meistaru, kuri parasti bija brīvi cilvēki, apvienoti īpašās, nereti slepenās ģildēs, ceļi daudzkārt krustojošies, ne tikai simboliskā nozīmē, bet ikdienas praksē. Pakāpeniski ordenis un brīvmūrnieku ģildes sākušas veidot kopīgas ložas, lai gan atšķirības statusā turpina atspoguļoties šo ložu dalībnieku (brāļu) dažādajās pakāpēs arī mūsdienās. Lai gan arī tie ir brīvmūrnieku vidū izplatīti, bet neapstiprināti minējumi, tiem ir loģisks izskaidrojums - Templiešu ordeņa un brīvmūrnieku saistība viduslaikos tika rūpīgi maskēta, lai izvairītos no atkārtotas vajāšanas. Ja tā tiešām būtu patiesība, tad tas nozīmētu, ka brīvmūrniecība ir vairāk vai mazāk tieša Templiešu ordeņa ideju un tradīciju mantotāja. Savukārt kopš 1760-tajiem gadiem vācu brīvmūrnieki nāca klajā ar paziņojumu par viņu īpašo saistību ar Templiešiem, pastāvot uz to, ka ordenim uzturoties Zālamana templī, tas esot iemantojis slepenu gudrību un burvju spējas, kuras Žaks de Molē pirms nāves soda saņemšanas esot nodevis savam pēctecim, un 18. gadsimta brīvmūrnieki, esot tā tiešie mantinieki [15].

Templiešu ordeņa ideju un rituālu atjaunošana (vai, varbūt, daļēja legalizācija?) brīvmūrniecībā aizsākās apmēram XVIII gs. vidū, turpinot pilnveidoties arī mūsdienās. Tā, Jorkas rituālā, ir atdzīvināta virkne Templiešu ordeņa rituālu un brīvmūrniecības pakāpju elementu[16] atsevišķās brīvmūrnieku ložās, it īpaši ASV. Arī dažas brīvmūrnieku ložas Eiropā un ASV saucas par Templiešu ordeņiem, lai gan parasti tās neuzstāj uz tiešām saitēm ar viduslaiku Templiešu ordeni. Vēsturisko templiešu pakāpju un rituālu ietekme (vai mantojums) jūtama arī Skotu rituālā[17]. Pagaidām atklāts paliek jautājums, vai skaidri manāmās atšķirības starp pirmajām trīs (māceklis, zellis un meistars) un pārējām, no ceturtās līdz trīsdesmit trešajai (bruņinieku) pakāpēm Skotu rituālā, būtu pamatoti interpretēt, kā vēsturiskās atšķirības starp kādreizējiem brīvmūrniekiem - Eiropas katedrāļu būvētājiem, no vienas puses un, ordeņa bruņiniekiem (brāļiem) no otras?

Arī norvēģu terorists Annešs Bērings Breivīks savā 1518 lappušu garajā manifestā "A European Declaration of Independence" lieto Templiešu simboliku. Viņš arī pastāv uz to, ka gatavoties uzbrukumiem viņam palīdzējuši Templiešu ordeņā brāļi no divām ordeņa pirmorganizācijām[18]. Lai gan Breivīks ir arī paziņojis, ka pieder Templiešu organizācijai PCCTS, policija šādu organizāciju uzskata par Breivika iztēles augli[19].

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Malcolm Barber, The New Knighthood: A History of the Order of the Temple. Cambridge University Press, 1994. ISBN 0-521-42041-5.
  2. The History Channel, Decoding the Past: The Templar Code, 7 November 2005, video documentary written by Marcy Marzuni
  3. Martin, Sean (2005). The Knights Templar: The History & Myths of the Legendary Military Order. New York: Thunder's Mouth Press. ISBN 1-56025-645-1., p. 47.
  4. Nicholson, Helen (2001). The Knights Templar: A New History. Stroud: Sutton. ISBN 0-7509-2517-5., p. 4
  5. Pictures Ancient | Knights | Templar | Malta Cross | Knight Horseback at Ordotempli.org
  6. Indriķa hronika VI. 4.
  7. http://www.templarhistory.com/who.html
  8. h2g2 - Banking
  9. http://www.templarhistory.com/cyprus.html
  10. Medieval Sourcebook:The Battle of Hattin 1187
  11. [1]
  12. Jacques DeMolay.org - The Story of Jacques DeMolay
  13. The Order of Christ
  14. [2]
  15. Malcolm Barber, The New Knighthood: A History of the Order of the Temple, Cambridge University Press 1994, pages 317-318. ISBN 0-521-42041-5
  16. www.yorkrite.org
  17. [3]
  18. http://www.nytimes.com/2011/07/26/world/europe/26oslo.html?_r=1&hp (angļu)
  19. http://www.vg.no/nyheter/innenriks/oslobomben/artikkel.php?artid=10080738 (norvēģu)