Pāriet uz saturu

Ābrams Soboļevičs

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Ābrams Soboļevičs
Ābrams Soboļevičs
Personīgā informācija
Dzimis 1867. gada 16. augustā
Kalvarija,[1] Suvalku guberņa (tagad Lietuva, Karogs: Lietuva Lietuva)
Miris 1947. gadā
Jeruzaleme, Karogs: Izraēla Izraēla
Tautība ebrejs
Vecāki Hiršs Soboļevičs
Brāļi Todris Soboļevičs
Dzīvesbiedre Geņa Soboļeviča dz. Bohorha
Zinātniskā darbība

Ābrams (Ābrahams) Elias Soboļevičs (dzimis 1867. gada 16. augustā,[2][3] miris 1947. gadā) bija Latvijas uzņēmējs, veiksmīgi nodarbojies ar dažādu vietēju un starptautisku rūpniecības uzņēmumu vadīšanu, kā arī bijis filantrops — ieguldījis līdzekļus sabiedrībai svarīgu infrastruktūru būvēšanai un atjaunošanai.

Dzīves gājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa tēvs bija Hiršs Soboļevičs, brālis Todris (citviet Todres vai Teodors) Soboļevičs (dzimis 1877. gada 10. februārī).[4][5] Daudzviet nepareizi norādīta Ābrama dzimšanas vieta kā Vidzemes[6] vai Vitebskas guberņa.

Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas viņš pārcēlās uz Angliju, taču pēc tam ieradās Latvijā, viņš attīstīja dažādu izejvielu pārvadāšanu no Padomju Krievijas caur Latvijas ostām.[1] Nav informācijas par Ābrama bērniem, taču viņš bija precējis ar Geņu Soboļeviču dz. Bohorhu (dzimusi 1869. gadā Suvalku guberņā, mirusi 1932. gada 20. martā Rīgā). Ā. Soboļevičs Latvijas pasi saņēma uz krievu ārvalstu pases pamata 1918. gadā, taču Latvijas pavalstnieks ir no 1921. gada 8. oktobra, tā arī viņa sieva Geņa. Pēc informācijas pasu lietās laika posmā 1921. gada 10. oktobra līdz 1932. gada janvārim pierakstīts Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 15, dzīvoklī 1, pēc tam Ā. Soboļevičs pierakstīts Elizabetes ielā 23, dzīvoklī 5, arī viņa sieva līdz savai nāvei dzīvoja šajā pat adresē.[7][8] Ņemot vērā, ka Ā. Soboļevičam pirms Latvijas pases saņemšanas bija Krievijas ārzemju pase, tas ļauj domāt, ka vēl pirms 1918. gada viņš aktīvi nodarbojies ar dažādiem starptautiskiem darījumiem.

Ābrams Soboļevičs un alus darītava “Tanheizers”

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas presē Ā. Soboļevičs parādās visai bieži, taču tas pārsvarā ir saistībā ar savu darbību un veiktajām izmaiņām dažādos uzņēmumos. Viņš bija cilvēks ar plašu skatījumu uz pasauli, kas ļāva veikt lielus sasniegumus uzņēmējdarbībā, kas sekmēja ne tikai viņa popularitāti, bet arī devumu Latvijas ekonomikai.

1926. gadā viņš kopā ar sievu Geņu iegādājās alus darītavu “Tanheizers”, kas atradās Rīgas Jūrmalā (tag. Iļģuciems).[9] Alus darītava “Tanheizers” tika dibināta 1870. gadā ar nosaukumu “Tannhäuser”, tā piederēja ebrejietei Adelheidei Pulsai, vēlāk E. Pulsam.[10] Pirmā pasaules kara laikā alus darītavu slēdza un evakuēja uz Krievijas iekšieni, taču palikušo ražotni izdemolēja. Pēc kara beigām alus darītava tika atjaunota ar nosaukumu “Bierbrauerei Tannhäuser”.[10] Lielu ieguldījumu veica pats Ā. Soboļevičs, kura vadībā alus darītava kļuva par vienu no lielākajām Latvijā. 1935. gadā uzņēmums paziņoja, ka pārtop par akciju sabiedrību.15[11] Izaugsmes plāns paredzēja turpmākajos gados ražot preces, kas nepieciešamas alus darīšanai, gan iekšzemē, gan ārzemēs, izveidot kantorus un veikalus, noliktavas un rūpniecības iestādes, taču uzņēmumu viņš vadīja kopā ar Iļju Rabinoviču un savu brāli Todres Soboļeviču.[12]

Taču 1937. gadā “Tanheizers” tika nacionalizēts un iekļauts līdz ar citām alus darītavām akciju sabiedrības “Aldaris” sastāvā, un 1945. gadā “Tanheizers” tika pilnībā likvidēts, iekļaujot to alus darītavas “Iļģuciems” struktūrā.[13] Līdz uzņēmuma likvidācijai “Iļģuciems” un “Tanheizers” regulāri veica kopīgu eksportu.[14] Īsajā pastāvēšanas laikā pēc Pirmā pasaules kara Latvijas presē vairākkārt var lasīt par veiksmīgo alus darītavas izaugsmi, pieprasījumu un jaunajām alus šķirnēm, kas norāda, ka Ā. Soboļeviča ieguldījumi veicināja uzņēmuma izaugsmi.

Ābrams Soboļevičs un rūpnīca “Kontinents”

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara gumijas fabrika Rīgā “Provodņik” bija iznīcināta, kā arī lielākā daļa rūpniecisko iekārtu bija palikušas Krievijā, tādēļ 1922. gadā fabrikas “Provodņik” akcionāri, Latvijas pilsoņi Ešenbergs, Frejs, Sproģis, Mednis un Ābrams Soboļevičs[15] iegādājās Mindela gumijas fabriku un izveidoja akciju sabiedrību “Rīgas gumijas manufaktūra “Kontinents””.[16] Līdzīgas rūpnīcas Ā. Soboļevičam piederēja gan Lietuvā, gan Polijā.[17] Jāpieņem, ka Ā. Soboļevičs iepriekš līdz Pirmajam pasaules karam ir veiksmīgi darbojies rūpnīcas “Provodņik” vadībā.

1923. gadā jaunās rūpnīcas akcionāru sapulcē par direktoru—rīkotāju ieceļ Ā. Soboļeviču,[18] kurš turpmākajos gados palielina uzņēmuma apgrozījumu, paplašina eksporta apjomus un galamērķus, kā arī organizē jaunāko iekārtu ieviešanu ražošanas procesos. Fabrikas galvenie produkti ir gumijas galošas, ratu un mašīnu riepas, rotaļlietas, dažādus tehniskus gumijpiederumus un citus.[16] Daļa no saražotās produkcijas paliek Latvijā, taču lielākā daļa tiek eksportēta uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Krieviju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju, Austriju, Vāciju, Šveici, Itāliju, Jugoslāviju, Čehoslovākiju. “Kontinents” produkcijas patērētāju loks bija ļoti plašs, kas norāda, ka uzņēmums ir darbojies sekmīgi, spējot iekarot arī Eiropas tirgu.[16] Jau 1926. gadā minēts, ka uzņēmums gada laikā saražo aptuveni 1 miljonu pāru gumijas galošu, kamēr divi citi lielākie gumijrūpniecības uzņēmumi gada laikā saražo aptuveni 0.5 miljonus galošu. Visu rūpnīcu kopējie ieņēmumi no gumijrūpniecības gada laikā sasniedz 20 miljonus latu.[19] Ā. Soboļeviča zināšanas par biznesu, tirgu un eksportu ļāva uzņēmumam ātrā laikā uzplaukt un sasniegt lielu patērētāju loku, kas veicināja arī valsts ekonomisko uzplaukumu.

Lai gan “Kontinents” rūpnīca sasniedza lielus naudas ieņēmumus un eksportēja produkciju uz dažādām valstīm, tomēr ievedmuitas nodokļu slogs, kā arī izejmateriālu cenas paaugstināšanās ar laiku samazināja uzņēmuma straujo izaugsmi. Tas atsaucās uz rūpnīcas strādnieku algu samazināšanu,[20] par ko paši darbinieki vairākkārt ir sūdzējušies un rīkojuši streikus, kam sekojušas darbinieku atlaišanas.[21] Darbinieki klāstījuši viedokli par saviem darba apstākļiem plašākai publikai fabrikā “Kontinents”, kā arī vadības izrēķināšanos. Ā. Soboļevičs skaidro, ka darbinieku atlaišana skaidrojama ar straujajiem zaudējumiem, kas saistīta ar darbinieku ilgstošo streiku, tāpēc, lai neatlaistu lielu daļu darbinieku, viņš bija spiests atlaist tikai daļu, kā arī samazināt algas.[22] Arī turpmākajos gados laikrakstos parādās ziņas, ka rūpnīcas strādnieki sūdzas par situāciju, algu samazināšanu un ilgajām darba stundām.[23][24] Lai gan uzņēmums veiksmīgi uzsāka savu darbību, tomēr ne vienmēr visas puses bija apmierinātas ar valdošo situāciju. Liela loma bija 20. gadsimta 20.-30. gadu ekonomiskajai krīzei, kas norisinājās visā pasaulē.

Esošā situācija rūpnīcā nepalika nepamanīta, bija daļa cilvēku, kas ticēja, ka Ā. Soboļevičs mainīs esošo situāciju. 1930. gadā Sociāldemokrāta laikrakstā rakstīts, kā viņš sasniedzis savu bagātību: “Izrādās, ka Soboļevičs ar miljoniem nav vis no gaisa nokritis, bet savā laikā [..] strādājis kā vienkāršs biršu taisītājs.”[25] Citā Sociāldemokrāta laikrakstā kritizē viņa naudas tēriņus un lielos ziedojumus dažādām organizācijām, spekulējot, ka tā ir atriebība no Ā. Soboļeviča puses par viņa jaunības dienu nodarbošanos.[26] Viņa smagais darbs vairāku gadu laikā nesa peļņu un augļus, kas rezultējās ar liela uzņēmuma veiksmīgu izaugsmi, tomēr ne visi to uzlūkoja pozitīvi un daudzi kritizēja gan viņa vadības stilu, gan naudas tēriņus.

Kamēr Latvijas rūpnīcā valdīja ne pārāk viegli apstākļi, tikmēr Ā. Soboļevičs Polijā veidoja jaunus uzņēmumus un rūpnīcas.[23] 1937. gadā Valdības Vēstnesī bija paziņojums, ka Ā. Soboļevičs izstājas no “Kontinents” valdes locekļa amata, taču viņa vietu ieņem brālis T. Soboļevičs.[27] Vēlāk “Kontinents” nomainīja nosaukumu uz “Meteors”, kur Ā. Soboļevičs bija valdes priekšsēdētājs, taču viņa brālis T. Soboļevičs un brāļa dēls Jēkabs Soboļevičs ieņēma valdes locekļu amatus.[28] Viennozīmīgi jāsaka, ka Ā. Soboļevičs bija uzņēmējs, kurš centās nodarboties ar naudas pelnīšanu, tādēļ meklēja alternatīvas, lai liktu lietā savas zināšanas un spējas, izvēloties ērtāku rūpniecības reģionu.

Ābrama Soboļeviča ieguldījums sabiedrībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ābrams Soboļevičs bija ne tikai veiksmīgs uzņēmējs, kurš ar savu darbību pelnīja lielu naudu, bet arī ieguldīja to dažādos projektos un sabiedriskās organizācijās. Savas dzīves laikā viņš paspēja sniegt atbalstu ne tikai reliģiskām organizācijām, bet arī rūpējās par cilvēku izglītību un labklājību.

1917. gadā Londonā tika dibināta Keren Hayesod biedrība, kuras galvenais mērķis bija apvienot cionistus, lai veidotu visās pasaules malās labdarības organizācijas, kuras galvenais mērķis ir atbalstīt ebrejus un Izraēlas valsts attīstību.[29] Ā. Soboļevičs pēc atgriešanās no Londonas 20. gadsimta 20. gadu sākumā[17] kļuva par Keren Hayesod fonda Rīgā priekšsēdētāju.[30] 1929. gadā tika nodibināta Bnei-Akiva kustība, kas bija balstīta uz Mizrachi ideoloģijas.[31] Ā. Soboļevičs Izraēlā par saviem līdzekļiem uzbūvēja yeshiva Bnei-Akiva ēku,[30] kuras mērķis bija apvienot cilvēkus, lai studētu ebreju reliģiozos tekstus. Iespējams, tas bija iemesls, lai turpmākajos gados viņš aktīvi iesaistītos sabiedriskajos procesos un labdarībā.

Ā. Soboļevičs bija aktīvs Cheder Msukon organizācijas biedrs, kuras turpinājums zināms arī kā “Rīgas žīdu skolu biedrība”, vēlākos gados “Ebreju skolu atvēršanas biedrība “Cheder Msukon””. 1925. gadā viņš nolēma dibināt skolu Tušaja (Gudrība), kas sākotnēji bija Žīdu privātā sākumskola, vēlāk pamatskola un vidusskola,[32] taču vēlākajos gados tā ieguva ģimnāzijas statusu.[33] Skolā papildus rīkoja skolotāju seminārus, kur varēja pilnveidot savas prasmes vai arī iegūt skolotāja sertifikātu,[34] viņš pats aktīvi darbojās Izglītības izplatīšanas biedrības darbā.[30] Ā. Soboļevičam bija svarīgi turpināt ebreju tradīcijas un dot iespēju apgūt viņu kultūru. Skolā mācīja dažādus priekšmetus, akcentu liekot uz ebreju vērtībām.

Pēc Pirmā pasaules kara pamazām uzplauka Latvijas ekonomika, rūpniecība, kas sekmēja arī sadarbību ar citām valstīm. 1927. gadā tika izveidota Latvijas — Polijas tirdzniecības palāta, kurā aktīvi darbojās Ā. Soboļevičs. Viņš ieņēma valdes locekļa amatu,[35] kam bija piemērots, ņemot vērā viņa pieredzi tirdzniecībā un uzņēmējdarbībā, kā arī savu uzņēmumu vadīšanu Polijā.

1910. gadā Latvijā tika izveidota organizācija Linas Hacedek (citviet Linat Hazedek), kura 1921. gadā nolēma izveidot slimnīcu. Tās galvenais uzdevums bija sniegt ginekoloģiskos pakalpojumus un dzemdību nama funkcijas jebkuram, kam tas nepieciešams.[36] Sākotnēji slimnīca atradās luterāņu baznīcas telpās, taču 1929. gadā ar tiesas lēmumu tā tika izlikta no savām telpām, tādēļ tajā pat gadā Ā. Soboļevičs ieguldīja 8 miljonus rubļu[37] un organizēja jaunās slimnīcas būvdarbus Rīgā, Ludzas ielā 25, kura tika pabeigta 1930. gadā.[38] Ā. Soboļeviča galvenais uzstādījums bija, lai slimnīcu nedēvē viņa vārdā, kā tas bieži bija pieņemts. Viņš noraidīja arī aicinājumu pievienoties kā biedram valdē.[17] Ā. Soboļevičs atbalstīja Linas Hacedek organizāciju mirklī, kad viņiem klājās ļoti grūti, kā arī saprata nepieciešamību atbalstīt.

Ā. Soboļevičs atbalstīja arī citus visai sabiedrībai svarīgus projektus. 1930. gadā viņš ziedoja 2000 Ls Brīvības pieminekļa būvniecībai.[39] Starp individuālo personu ziedotājiem viņš ierindojās saraksta augšdaļā ar vienu no lielākajiem ziedojumiem. Šāda rīcība parāda, ka Ā. Soboļevičam interesēja ne tikai ebreju kultūra un biznesa attīstība, bet viņš uzskatīja par pienākumu atbalstīt visai nācijai svarīgu monumentu būvēšanu.

1931. gada 28. un 29. martā norisinājās vēlēšanas par Rīgas pilsētas domnieku amatu. No 12. saraksta, kas bija Cionistu bloks (“Mizrachi” un “Cionistu Revizionistu apvienība”) bija 14 kandidāti, viens no viņiem bija Ā. Soboļevičs.[40] Lai gan viņš netika ievēlēts, tas parāda, ka viņš ikdienā iesaistījās politikā. 1931. gadā Ā. Soboļeviču apbalvoja ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[41] Viņa darbību sabiedrības labā augsti novērtēja, īpaši, Linas Hacedek slimnīcas dibināšanu un ieguldījumus gumijrūpniecības attīstībā, kā rezultātā viņš ieguva augsto apbalvojumu.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Towns & People. The Jews in Latvia.». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  2. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32888. lieta». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  3. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32889. lieta». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  4. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32896. lieta». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  5. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32895. lieta». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  6. ↑ Mendels Bobe. Ebreji Latvijā. Cilvēki un viņu darbi. V daļa. Rīga, Latvija, 2006. 380. lpp.
  7. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32890. lieta». Skatīts: 2020. gada 18. janvārī.
  8. ↑ «LNA LVVA 2996. fonds, 17. apraksts, 32889. lieta». Skatīts: 2020. gada 18. janvārī.
  9. ↑ Zemes Ierīcības Vēstnesis Nr. 192: 2. 1926. gada 31. martā. http://www.periodika.lv/.
  10. ↑ 10,0 10,1 Ervīns Jēkabsons. «Alutiņi, vecais brāli! 2.daļa.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 5. septembrī. Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  11. ↑ "Rīgas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra nodaļa.". Valdības Vēstnesis Nr. 136: 5. 1935. gada 20. jūnijā.
  12. ↑ "Alus darītavas akciju sabiedrības “Tanheizers” statūti". Ekonomists Nr. 17. 1935. gada 15. septembrī.
  13. ↑ «Latvijas alus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  14. ↑ «Iļģuciema rūpniecība». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  15. ↑ "Iekšzeme". Liepājas Avīze Nr. 217: 2. 1923. gada 27. septembrī.
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 "Latvijas gumijrūpniecība". Latvijas Tirgotājs Nr. 1/2: 52. 1930. gadā.
  17. ↑ 17,0 17,1 17,2 «Towns & People. The Jews in Latvia». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  18. ↑ "Jaunās gumijfabrikas". Strādnieku Avīze Nr. 222: 2. 1923. gada 3. oktobrī.
  19. ↑ "Atzīmes par rūpniecību". Latvijas Inženieru un Tehniķu Kongresa Biroja Žurnāls 1: 13. 1926. gada 1. janvārī.
  20. ↑ "Pateesibas mekleschana waj pirkstu weikliba". Sociāldemokrāts Nr. 241: 2. 1930. gada 23. oktobrī.
  21. ↑ "Isrehķinaschanās gumijas fabrikā “Kontinents"". Sociāldemokrāts Nr. 15: 4. 1931. gada 20. janvārī.
  22. ↑ "Nezeeschama rihziba pret strahdneezem “Kontinenta” fabrikā". Sociāldemokrāts Nr. 21: 4. 1931. gada 28. janvārī.
  23. ↑ 23,0 23,1 "Darbi ruhpneecibā turpina saschaurinatees". Sociāldemokrāts Nr. 1: 1. 1932. gada 1. janvārī.
  24. ↑ "Stahwoklis gumijas ruhpneecibā turpina pasliktinatees". Sociāldemokrāts Nr. 80: 7. 1931. gada 12. aprīlī.
  25. ↑ "“Kontinenta” streika gaita". Sociāldemokrāts Nr. 227: 1. 1930. gada 7. oktobrī.
  26. ↑ "“Kontinenta” streiks turpinas lielā weenprahtibā". Sociāldemokrāts Nr. 229: 1. 1930. gada 9. oktobrī.
  27. ↑ "Rīgas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra nodaļa". Valdības Vēstnesis Nr. 107: 6. 1937. gada 14. maijā.
  28. ↑ "Akciju sabiedrības Rīgas gumijas manufaktūra “Meteors”". Ekonomists Nr. 12. 1940. gada 15. jūnijā.
  29. ↑ «Our History». Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  30. ↑ 30,0 30,1 30,2 Mendels Bobe. Ebreji Latvijā. Cilvēki un viņu darbi. V daļa. Rīga, Latvija, 2006. 380. lpp.
  31. ↑ «Bnei Akiva». Wikipedia (angļu). 2023. gada 3. septembrī.
  32. ↑ "Likumi un rīkojumi". Izglītības Ministrijas Mēnešraksts Nr. 12: 567.-569. 1927. gada 1. decembrī.
  33. ↑ "Ministru kabineta izdotie noteikumi". Likumu un ministru kabineta noteikumu krājums Nr. 25: 490.-492. 1930. gada 30. decembrī.
  34. ↑ Isaac Maor. «The Communal Image of Latvian Jewry». www.jewishgen.org. Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  35. ↑ "Latwijas-Polijas tirdzneecibas palatas dibinaschanas sehde". Pēdējā Brīdī Nr. 192: 12. 1927. gada 22. oktobrī.
  36. ↑ [www.citariga.lv/lat/maskavas-forstate/medicina/ «Linat hacedek. Medicīnas iestādes Maskavas forštatē»]. Cita Rīga (latviešu). Skatīts: 2023. gada 5. septembrī.
  37. ↑ "“Kontinenta” streiks turpinas lielā weenprahtibā". Sociāldemokrāts Nr. 229: 1. 1930. gadā.
  38. ↑ Mendels Bobe. Ebreji Latvijā. Otrais Pasaules karš. 1934. gada 15. maija apvērsums. III daļa. Rīga, Latvija, 2006. gadā. 270. lpp.
  39. ↑ "Ziedojumi Brīvības piemineklim". Valdības Vēstnesis Nr. 123: 2. 1930. gada 3. jūnijā.
  40. ↑ "Rīgas pilsētas domnieku un viņu kandidātu saraksts". Valdības Vēstnesis Nr. 82: 5.-6. 1931. gada 15. aprīlī.
  41. ↑ "Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 11. saraksts". Valdības Vēstnesis Nr. 259. 1931. gada 17. novembrī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ābrams_Soboļevičs&oldid=4190311"