Čatirtau

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Čatirtau dabas liegums
Чатыр-Тау, Шатёр-Гора
IUCN IV kategorija (sugu/biotopu apsaimniekošanas teritorija)
Гора Чатыр-Тау.jpg
Jelgas upīte Čatirtau liegumā
Čatirtau dabas liegums (Tatarstāna)
Čatirtau dabas liegums
Čatirtau dabas liegums
Čatirtau dabas liegums (Eiropa)
Čatirtau dabas liegums
Čatirtau dabas liegums
Čatirtau dabas liegums (Krievija)
Čatirtau dabas liegums
Čatirtau dabas liegums
Atrašanās vieta Aznakajevas rajons
Tuvākā pilsēta Aznakajeva
Koordinātas 54°53′N 53°11′E / 54.883°N 53.183°E / 54.883; 53.183Koordinātas: 54°53′N 53°11′E / 54.883°N 53.183°E / 54.883; 53.183
Platība 41,5
Dibināts 1972
Pārvaldes institūcija Tatarstānas bioloģisko resursu Valsts komiteja
Čatirtau plato
Kontinents Eiropa
Novietojums Tatarstāna
Valstis Karogs: Krievija Krievija
Ietilpst Buguļmas—Belebejas augstienē
Garums 12 km
Platums 3 km
Platība 41,5 km2
Augstākais kalns Čatirtau
Augstums 321,7 m
Čatirtau plato Vikikrātuvē

Čatirtau (tatāru: Чатыр-Тау, tulkojumā — Telts kalns) ir reģionālas nozīmes valsts dabas liegums Krievijas sastāvdaļas Tatarstānas dienvidaustrumos, kura pamatdaļa ir Čatirtau plato — palieka no kādreizējās augstienes, vairums no kuras erozijas ietekmē noskalojusies.[1] Čatirtau augstākais punkts atrodas 322 m vjl, ap 7 km uz ziemeļiem no Aznakajevas pilsētas.[2][3]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plato relatīvais augstums pār dažus kilometrus uz dienvidiem tekošās Sterļas upes ieleju sasniedz 180 metrus. Plato austrumdaļā atrodas Urazajevska kalns ar īpaši stāvām nogāzēm.[2] Plato nogāzes izmanto paraplanētāji.[3] Apdzīvotu vietu uz plato nav, apkārtnē izvietoti ciemati un galvenokārt lauksaimnieciskas zemes.

Vidējās mēneša temperatūras netālajā Buguļmā 20. gadsimta sākumā janvārī un februārī bijušas -14,2 °C, jūlijā +18,5 °C, gada nokrišņu daudzums 398 mm ar vasaras maksimumu.[2] 21. gadsimta sākuma dati nosauc Buguļmas janvāra un februāra vidējās temperatūras -11,7 °C un -11,0 °C, jūlija +19,6 °C, bet nokrišņu daudzums pieaudzis līdz 634 mm, vasaras maksimums kļuvis mazāk izteikts.[4]

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogāzēs dzīvo lielākā Tatarstānas baibaku kolonija — vairāk nekā 7000 īpatņu. Vietējie iedzīvotāji tos, kā arī citus suslikus un murkšķus, uzskatot par svētiem, jo tie bieži ieņem dievlūdzējiem raksturīgu pozu. Vēl no retajiem dzīvniekiem tiek atzīmēti kāmju dzimtas grauzēji, kam šeit ir areāla ziemeļu robeža — stepes lemings (Lagurus lagurus), pelēkais pundurkāmis (Cricetulus migratorius), Eversmana kāmis (Allocricetulus eversmanni), parastā kurmjstrupaste (Ellobius talpinus).[1][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā augstienes rietumu nogāzēs tika iegūts varš, raktuves piederēja tirgotāja Mjasņikova Išterjakovskas vara rūpnīcai. Mūsdienās zināmas 57 šahtas, ir atzīmēti vairāki desmiti mazu raktuvju iegruvumu, pa kuriem var iekļūt kalnā.[1][3][5]

No kalna redzams Hruščova mežs, kurš tā nosaukts pēc PSRS vadītāja Hruščova 1964. gada atpūtas vizītes tajā.[1] Tāpat kā par daudziem kalniem, arī par šo pastāv leģenda, ka tajā paslēpti seni ieroči. Ir arī tautas leģenda, ka uz kalna savu nometni iekārtojis Jemeļjans Pugačovs.[3]

Dabas liegums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizsargājama teritorija izveidota 1972. gadā kā ainavu liegums,[1] pašlaik tā statuss ir kompleksais liegums biotopu, sugu un ainavu aizsardzībai. Lieguma noteikumi aizliedz meliorāciju, derīgo izrakteņu ieguvi, medības un celtniecību, taču pieļauj citu saimniecisku darbību.[6]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]